Dadaisms aizsākas Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā Šveicē, Cīrihē, kur tolaik kā bēgļi uzturējās daudzi dažādu tautību rakstnieki un mākslinieki. Dadaisma kustība eksistēja līdz 1922. gadam, kad nemanot apsīka. Tā izcēlās ar to, ka bija galēji nihilistiska. Par dadaisma aizsācējiem uzskatāmi vācieši Hugo Balls un Rihards Hīlzenbeks un rumānis Tristans Carā. Tālākajā virziena attīstības gaitā tam pievienojas vēl citi dzejnieki - Luijs Aragons, Andrē Bretons, Pols Eliārs, Hanss Arps, Kurts Šviterss un citi. Kā uzskata daļa angļu un amerikāņu literatūrzinātnieku un kulturologu, dadaisma ietekme vērojama Ezras Paunda un Tomasa Eliota dzejā un Maksa Ernsta un Renē Magrita mākslas darbos. Dadaisms daļēji ir sirreālisma pamatā; sākotnēji dadaisti ir sirreālisma tādi veidotāji kā Andrē Bretons, Luijs Aragons u.c.
Viens no dadaisma pamatlicējiem - Tristans Carā 1919. gadā
Vārda dada izcelsme - Pastāv uzskats, ka vārds dada pēc sākotnējas ieceres nenozīmē pilnīgi neko nevienā pasaules valodā, tādējādi atbilstot dadaistu dzejas haotiskajam, nihilistiskajam, izaicinoši bezjēdzīgajam raksturam. Tomēr iespējams, ka vārds radies, rumāņiem Tristanam Carā un Marselam Janko bieži atkārtojot vārdus da, da, kas rumāņu valodā nozīmē "jā', jā". Savukārt citi uzskata, ka vārds nejauši atrasts kādā franču - vācu vārdnīcā: franču valodā tas apzīmē bērnu rotaļu zirdziņu. Pats Carā esot apgalvojis, ka vārds kādā Āfrikas valodā apzīmējot govs asti.
Raksturojums - Dadaisma poētikai raksturīga kolāžas tehnika, nejaušības principa ievērošana, tradicionālās poētikas radikāls noliegums. Dadaisma dzejolis var sastāvēt no semantiski nesaistītām, kontekstā bezjēdzīgām avīžu rindām, nejauši apziņā ienākušām frāzēm vai, kā Hugo Ballam, no skaņu...
Dadaisma iezīmes..
Dadaisms mākslā...
Simbolisma rašanās vieta – Francija, 19. gs. 70.-80. gadi.
Simbolisms (sengrieķu symbolon - 'zīme') - modernistiskās mākslas virziens 19. gs. otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā.
Simbolistu mērķis bija pieķeršanās, pietuvošanās lielajam Noslēpumam. Paļaušanās uz mistisku intuīciju, aizraušanās ar kvēlu dzīves filozfiju un reliģiski mistiskām mācībām.
Simbolisms sākotnēji radās Francijā 19. gs. 70.-80. gados kā noliedzoša reakcija uz tolaik dominējošo reālismu un naturālismu. Simbolisma pirmsākumi franču dzejā meklējami jau Šarla Bodlēra (1821-1867) daiļradē, it īpaši krājumā "Ļaunuma puķes" (1857), kur laikmetam neraksturīgi skartas seksualitātes, nāves, grēka, ļaunuma, melu un citas tēmas. Tāpat par vienu no simbolisma priekštečiem uzskata amerikāņu autoru Edgaru Alanu Po (1809-1849), no kura ietekmējies un kura darbus savā laikā tulkojis arī Bodlērs. Vēlākai simbolisma attīstībai neapšaubāmi izcili svarīga nozīme ir vācu filosofa Frīdriha Nīčes (1844-1900) darbiem un uzskatiem.
Viens no simbolisma pamatlicējiem - Pols Verēns
1886. gadā Parīzes laikrakstā Le Figaro dzejnieks Žans Moreass publicējis simbolisma manifestu, kur uzsvēris, ka mākslas augstākais uzdevums ir ar simbolu starpniecību atklāt ikdienišķajai pieredzei slēpto ideālo (ideju) pasauli. Spilgti un mākslinieciski ļoti augstvērtīgi simbolisms izveidojās un attīstījās 19. gs. beigās Krievijā, galvenokārt lielā franču simbolisma ietekmē. Krievu simbolisma izveidē liela loma bija dzejniekam Valērijam Brjusovam, kurš 1894.-95. gadā izdeva antoloģiju "Krievu simbolisti", kurā, maskējoties zem dažādiem pseidonīmiem, publicēja it kā daudzu jaunu dzejnieku - simbolistu darbus.
Simbolisms uzskatāms, iespējams, pat par pašu ietekmīgāko modernisma literatūras sākotnes ...
Nozīmīgākie autori
Simbolisma raksturīgās iezīmes:
Uzsver tēloto objektu ritmizāciju.
Simboliskās tēmas (dzīve un nāve, mīlestība, eksistenciālās bailes)
Viena izpausme – dabiskais un darbīgais, kas aiz savas ārienes ieskauj dvēseles pārdzīvojumus.
Darbu emocionālā nokrāsa nav vienveidīga.
Māksliniekus saista gan drūmais un pesimistiskais, gan skaistais un gaišais.
Pievēršas mūžīgām un vispārcilvēciskām tēmām.
Simbolisti tiecās radīt dīvainības, mistiskas noslēpumainības efektu.
Pauž negatīvu attieksmi pret pozitīvismu un materiālismu, uzsver ...
Kubisma rašanās vieta – Parīzē, 1907. – 1914.gads
Kubisms visagrāk un visā pilnībā attīstījās Parīzes avangarda ietvaros laikā no 1907. – 1914. gadam un turpinājās līdz pat 20. gs. vidum. Kubisma radītāji bija spāniešu izcelsmes mākslinieks Pablo Pikaso un franču gleznotājs Žoržs Braks, vēlāk viņiem pievienojās spānietis Huans Griss, Albērs Glēzs, Žans Mecenžē, Fernāns Ležē, Rožē de Lafrenē, Anrī Lefokonjē, Robērs Delonē, Fransiss Pikabija un citi. No 1911. gada Parīzes izstādēs sāka piedalīties arī kubisti tēlnieki – Reimons Dišāns-Vijons, Anrī Lorāns, Aleksandrs Arhipenko, Žaks Lipšics.
Kubisms izvirzīja savu teoriju, ka dažādi objekti jāattēlo pēc personiskās idejas, ieceres, nevis juteklisko iespaidu ietekmē, pastāvīgi tēlojumu salīdzinot ar īstenību. Atraušanās no vizuālās realitātes, rīkošanās ar pieņēmumiem...
Kubismam raksturīgās iezīmes:
Kubisms teorija - dažādi objekti jāattēlo pēc personiskās idejas, ieceres, nevis juteklisko iespaidu ietekmē.
Priekšmetiskā pasaule tiek attēlota kā vienkāršu plakņu, apjomu, robežlīniju sakopojums.
Kubistu ģeometrizācija tiecas pēc izteikti patstāvīgas kompozīcijas.
Kubisti tiecās skatītāju piespiest skatīt gleznu vienīgi kā cilvēka darinājumu, kā krāsu un formu sadalījumu uz plaknes, atsevišķus elementus ...
Pablo Pikaso – izcilākais kubisma mākslas pārstāvis
“Es nezinu, vai esmu liels gleznotājs, bet es esmu liels zīmētājs.”
Pablo Pikaso, pēc tautības - spānietis (īstajā vārdā Pablo Ruiss i Pikaso; 1881–1973) veiksmīgi strādāja glezniecībā, dažādās grafikas tehnikās, veidoja skulptūras, strādāja monumentālās glezniecības jomā, gleznoja teātra dekorācijas, veidoja un apgleznoja keramiku, rakstīja lugas, ...
Darbā ir iekļauti arī attiecīgie attēli.
