Ģimene kā resurss sociālajā darbā

Nr.	Chapter	Page.
	Ievads	3
1.	Resursi sociālajā darbā	7
1.1.	Sociālā darba jēdziena skaidrojums	7
1.2.	Sociālā darba resursu iedalījums	7
1.3.	Pirmās nodaļas kopsavilkums	10
2.	Ģimenes vispārīgs raksturojums	11
2.1.	Ģimeņu tipi	11
2.2.	Ģimeņu struktūra	12
2.3.	Ģimeņu laulības formas	13
2.4.	Ģimenes funkcijas	14
2.5.	Ģimenes dzīves cikli	15
2.6.	Genogramma ģimenes novērtēšanas metode	17
2.7.	Otrās nodaļas kopsavilkums	17
3.	Sistēmas teorija ģimenes funkcionēšanas skatījumā	19
3.1.	Ģimenes lomu un uzvedības sadalījums	20
3.2.	Ģimenes kā sistēmas īpašības	20
3.3.	Ģimenes kā sistēmas darbības principi	21
3.4.	Disfunkcionāla ģimene	22
3.5.	Sociālā darba metodes ģimenes kā resursa novērtēšanai	23
3.6.	Trešās nodaļas kopsavilkums	24
	Secinājumi	25
	Nobeigums	26
	Izmantotās literatūras saraksts	27

Jēdziens ģimene , izpratne par to, tās veidi tāpat kā cilvēks savā vēsturiskajā attīstības gaitā nemitīgi mainās. Iesākumā bija bars, nepatstāvīga cilvēku kopa ar savu iekšējo kārtību, kuras ietvaros cilvēks sevi realizēja, viņš bija daļa no dabas. Savstarpējām attiecībām bija mainīgs, nepatstāvīgs raksturs to noteica izdzīvošanas likums. Sabiedrībai attīstoties bara modeli nomainīja pirmatnējā kopiena, kurā jēdzienu ģimene raksturoja grupu ģimenes. Šajā laikā ģimene sāka iegūt konkrētākas kontūras, radās arī jauns jēdziens incesta tabu, jo ģimene, kuru veido asinsradinieki, kā sistēma stagnē neattīstās rada slimu ataudzi vai pat vispār nedod pēcnācējus. Veseli, stipri un daudz pēcnācēju bija ļoti būtisks rādītājs, tas nozīmēja, ka dzimta varēs sevi nodrošināt ar pārtiku, jo tai būs iespējami liels darbaspēks, tā turpināsies arī nākotnē,ttiks r stipri ppēcnācējus.Pēcnt visp Tas nozīmē, ka asinsradiniecība nedrīkst būt ģimenes pamatā. Arī mūsdienās šis jēdziens ir zināms un akceptējams. Pāra laulība kā vēlamais modelis ģimenei izveidojās vēlāk un jams. akceptizplatījās ilgākā laika periodā dažādās pasaules zemēs atšķirīgā tempā. Šī modeļa veidošanos pamatā bija materiālo labumu uzkrājumu veidošanās, dzīves kvalitātes uzlabošanās. To varētu attiecināt uz 15.-16. gadsimtu, ja runā par Eiropu. Cilvēks savā egoismā vēlējās iegūt pēc iespējas vairāk materiālo resursu , tos uzkrāt, paturēt, jo to veicināja tehnoloģiskais progress. Uz šī fona veidojās stabilākas laulību attiecības, tās bija nukleārās ģimenes, gan paplašinātas, gan vienkāršas. Paplašinātajās ģimenēs kopā dzīvoja vairākas paaudzes un tās bija raksturīgākas vairāk laukiem. Vienkāršas ģimenes veidoja vīrs, sieva un bērni. Sāka dominēt patriarhāts, veidojās stingrs lomu sadalījums ģimenē, jo laulības pamatā bija materiālā ieinteresētība un materiālie resursi, kas nozīmēja varu, ietekmi piederēja vīriešiem. 19.gadsimts ienes jaunas vēsmas ģimenes dzīvē. Brīvu dzīvesbiedra izvēli, ko nosaka personīgās simpātijas, emocionālā pieķeršanās, daļēja sieviešu materiālā neatkarība, ko veicināja viņu izglītība un iesaistīšanās darba tirgū un sociālekonomiskie apstākļi, kurus veidoja pirmais un otrais pasaules karš.