2.1. Fizioloģiska sportista sirds
Ar jēdzienu „fizioloģiska sportista sirds” saprot sportam pielāgotu sirdi, kas efektīvi pielāgojas sistemātiskai treniņu un sacensību slodzei. Sportistiem, kas regulāri trennējas un sistemātiski pakļauj savu ķermeni slodzei ir nedaudz palielinata sirds un lēna sirdsdarbība, kas skaidrojama ar sistoles tilpuma palielinošanos. Jo lielāks ir sistoles tilpums, jo vairāk asiņu sirds ir spējīga izgrūst pa ķermeni un līdz ar to pulsa ātrums samazinās.
Fizoloģiskai sportista sirdij piemīt lielas darbaspejas. Tai ir palielināta saraušanās spēja un tādēļ vajadzības gadījumā, tā var ievērojami pastiprināt savu darbu. Par sportista sirds labo piemērotību fiziskai slodzei liecina asinsrites sistēmas reakcija uz to, respektīvi, pēc slodzes izbeigšanās sirdsdarbības frekvence atgriežas sākuma līmenī minūtes laikā.
Taču tad, ja sistemātiskie treniņi tiek pēkšņi pārtraukti, var rasties spiediena sajūta un dūrieni sirds apvidū, nogurums, svīšana, kā arī miega un apetītes traucējumi. Šie simptomi var saglabāties mēnešiem ilgi. Lai tā nenotiktu, sporta nodarbības nedrīkst pārtraukt pēkšņi, patstāvīgi jānodrošina noteikta fiziskā aktivitāte. [4]
2.2. Pataloģiska sportista sirds
Ar jēdzienu „pataloģiska sportista sirds” saprot asinsrites slimības, kas sportistam radušās fizisku pārslodžu rezultātā. Šo slimību izcelšanos veicina parāk intensīvi treniņi, kad netiek ņemta vērā to individuālā panesamība. To veicina arī nepareiza treniņu un atpūtas mija, akūtas slimības un psihoemocionāls stress.
Mūsdienās šo sirds pataloģiju apzīmē ar terminu „sirds pārslodze”. Sirds pārslodze izpaužas kā liels vājums fiziskās slodzes laikā vai pēc tās, muskuļu nespēks, sirdsklauves, slikta dūša, vemšana un pat šoks, kas ātri likvidējas, ja tiek ievērots pilnīgs miera režīms. Beidzot, pārlieku liela fiziska slodze var būt arī pēkšņas nāves cēlonis.[4]
…
