Eitanāzija

Secinājumi
Eitanāzijas jautājums neskar tikai dzīvības un nāves robežas, bet ir saistīts arī ar atbildību, autonomiju, dzīves kvalitāti un riskiem sabiedrībā.
Grūtības noteikt precīzus nosacījumus, kad eitanāzija ir pieļaujama, ir viens no aspektiem, kas šo problēmu padara sarežģītu. Pielietot objektīvu kritēriju ir grūti, jo sāpes un ciešanas pēc savas būtības, ir subjektīvas. Cilvēks var vēlēties mirt tāpēc, ka uzskata, ka viņa dzīve vairs nav cilvēka cienīga un saskaņā ar subjektīvu pieeju paša cilvēka uzskati šajos jautājumos ir veinīgais kritērijs to pamatotībai. Kristietības tradīcijas pamatā ir ideja par visu cilvēku morālo vienlīdzību. Tāpēc kristietības skatījumā cilvēka dzīvei objektīva vērtība saglabājas, neskatoties uz to, ka subjektīvi viņš var justies pazemots un nepilnvērtīgs. Cilvēka dzīve nevar zaudēt nozīmi ārēju apstākļu vai sabiedrības viedokļa dēļ. Uzsverot indivīda tiesības dzīvot vai nomirt saskaņā ar savu personisko pārliecību, eitanāzijas legalizācija nozīmē arī sabiedrības akceptu, ka noteiktās situācijās dzīve var kļūt arī nevērtīga. (13)
…