Elektromagnētiskais starojums

Izšķir dabisko elektromagnētisko fonu un elektromagnētisko piesārņojumu, kas rodas cilvēka darbības rezultātā. Kā vienā, tā otrā gadījumā elektromagnētiskās parādības izpaužas kā elektriskie vai magnētiskie lauki vai elektromagnētiskie viļņi.
Šīs parādības ir savstarpēji cieši saistītas. Faradeja likums nosaka to, ka mainīgs magnētiskais lauks rada elektrisko lauku, bet saskaņā ar Ampēra- Maksvela likumu mainīgs elektriskais lauks (elektriskā strāva) ģenerē magnētisko lauku. Savukārt elektromagnētiskie viļņi ietver gan elektriskā, gan magnētiskā lauka komponenti un, sastopot savā ceļā strāvas vadītājus, inducē tajos elektrisko strāvu vai uzlādē tos, respektīvi, rada gan elektrisko, gan magnētisko lauku.
Elektriskā lauka intensitātes biežāk lietotā mērvienība ir volts uz metru (V/m), analoga magnētiskā lauka intensitātes mērvienība ir ampērs uz metru (A/m), bet ļoti bieži tiek lietota arī tesla (T). Elektromagnētisko starojumu raksturo viļņa garums un frekvence, ko mēra hercos (Hz). Raksturojot elektromagnētiskā starojuma ietekmi uz dzīvajiem organismiem, svarīga ir ne vien to frekvence, bet arī „starojuma blīvums” jeb enerģija, kas uz organismu iedarbojas noteiktā telpas punktā. Jo tālāk no starojuma avota, jo mazāka ir tā iedarbības enerģija: tās samazināšanās ir proporcionāla attāluma kvadrātam.
Elektromagnētiskie viļņi vakuumā izplatās ar vis lielāko iespējamo ātrumu – gaismas ātrumu. Jo vairāk kādas vielas elektriskās un magnētiskās īpašības atšķiras no vakuuma īpašībām, jo mazāks ir iz platīšanās ātrums tajā. Izplatīšanās ātrumu savukārt nosaka viļņa garuma un frekvences reizinājums. Cilvēka ķermenī tas ir apmēram 100 reizes mazāks nekā vakuumā, tātad arī viļņu garums cilvēka ķermenī pie noteiktas frekvences ir aptuveni 100 reižu mazāks. …