Ultravioletais starojums un tā ietekme uz veselību

Ultravioletais starojums ir optiskā diapazona elektromagnētiskais starojums, kas no īso viļņu puses piekļaujas redzamajai gaismai un nav uztverams ar cilvēka redzes orgāniem. Ultravioletā starojuma viļņu garums – apmēram no 100 līdz 400 nm. Daļa no UV starojuma (no mazākā viļņu garuma puses) iekļaujas jonizējošā starojuma diapazonā, tādēļ praksē jārēķinās ar atbilstošā rajona (100...200 nm) bīstamību uz cilvēka organismu (solārijos, piem., jāizmanto tikai lielāka garuma UV viļņi). Ultravioletās (UV) spuldzes rada gaismu, kas izraisa efektu, ka apģērba krāsviela izstaro zilu vai citas krāsas gaismu. Krāsvielas izstarotajai gaismai ir zemāka frekvence nekā ultravioletajam starojumam. Šis ir fluorescences parādības piemērs. Māsksīgo UV starojumu ģenerē gāzizlādes (dienasgaismas spuldzes), elektriskais loks un lāzeri. Ultravioleto starojumu visvairāk dot saule un visintensīvāk pārraaida šo starojumu, kura viļņa garums ir lielāks par 296 nm. Saules radītais UV vakuuma UV starojums, absorbējas un tiek vairāk vai mazāk (atkarībā no ozona slāņa biezuma) aizturēts atmosfēras augšējā slānī. Vasaras mēnešos saulei kļūstot aizvien intensīvākai, līdz mums nonāk arī lielāks ultravioletās radiācijas daudzums. Optimālais UV starojuma daudzums cilvēkam nav noteikts, turklāt tas ir ļoti individuāls, saistīts ar daudziem faktoriem – ādas tipu, diētu u. c. UV starojums izraisa ādas pigmenta melanīna pārveidošanos – pigments kļūst tumšāks, radot iedegumu.