Ķīmijas vēsturiskā attīstība

Ap 1772. gadu zviedru ķīmiķis Kārls Šēle (1742-1786) atklāja skābekļa klātbūtni gaisā. 1781. Gadā angļu ķīmiķis Džozefs Prīstlijs (1733-1804) pierādīja, ka, ūdeņradim degot gaisā, veidojas ūdens. Vēlāk H. Kevendišs ieguva ūdeni, dedzinot ūdeņradi skābeklī. Visus šos rezultātus uzskrāja aptuveni 15 gados, bet neviens tos pilnībā neizprata. Tad 1783. gadā franču ķīmiķis Antuāns Lorāns Lavuazjē atkārtoja H. Kevendiša eksperimentus un rezultātu izskaidrošanai izmantoja domu, ka pastāv ķīmiskie elementi. A.L.Lavuazjē secināja, ka ūdeņradis un skābeklis ir ķīmiskie elementi un ka ūdens ir ūdeņraža un skābekļa savienojums. Viņš arī izteica domu, ka metāli ir ķīmiskie elementi un ka skābes ir savienojums, kuru sastāvā ir elements ūdeņradis. Ja metālu un skābes sajaucas, metāls ieņem ūdeņraža vietu, ūdeņradi izdalot ka gāzi. A.L. Lavuazjē doma, ka ķīmiskie elementi atdalās cits no cita un savienojas dažādās citās kombinācijās, ir viens no mūsdienu ķīmijas pamatprincipiem.…