Šodien no rīta jau ir jauks laiks, starp dažiem mākoņiem parādās arī spožā saulīte. Rīta aplī ar bērniem pārrunājam kā koki krāso savas lapas. Pēc sarunas, es bērnus uzaicinu pastaigas laikā vērot kādu mums visiem zināmu koku – bērzu. Ar bērniem izrunājam ko darīsim, kad iesim pastaigā.
Dodoties pastaigā bērni no visiem bērnudārzā atrodamiem bērziem izvēlas vienu. Skatāmies uz bērnu izvēlēto koku no attāluma. Jautāju bērniem, kāpēc tieši šo bērzu viņi izvēlējās, bērni atbild, ka tieši šo bērzu var redzēt no grupiņas telpas logiem. Tad palūdzu bērniem pēc kārtas izteikties, ko viņi redz sev apkārt, kādā krāsā ir pārējo koku lapas, vai tieši bērnu izvēlētais bērzs atšķiras no pārējiem bērziem un citiem lapu kokiem.
Pieejot klāt, bērni novēro to, ka lapas bērzam visas ir zaros, neviena nav nokritusi. Rodas jautājums – kāpēc? Taču paši bērni uzreiz tiek ar to galā, jo paši savā starpā diskutē par to, ka lapām vispirms jākļūst dzeltenām un tad tā jākrīt zemē. Audzinātāja pasniedzas pēc viszemākā bērza zara un uzmanīgi liek bērniem pataustīt lapu. Bērni noskaidro, ka lapai ir robainas maliņas, tā kā mazi zobiņi. Mazliet stingrāk pavelkot pie lapas, bērni jūt, ka lapa stingri turas pie zariņa. Audzinātāja bērniem arī stāsta, ka latviešiem bērzs ir viens no visvairāk aprakstītajiem kokiem tautasdziesmās, kā arī ir ļoti daudz ticējumi par tiem – “Ja bērziem lapas stipri robotas, tad ziemā būs
lielas sniega kupenas”. Bērni pēc ticējuma ļoti nopriecājas, jo viņi gaida lielās sniega kupenas. Nākamais, ko bērni ar ļoti interesi vēro ir bērzu stumbrs un miza. Audzinātāja uzdod bērniem jautājumus par stumbru un mizu– kādās krāsās ir bērza miza?…
