Pagājušajā gadsimtā straujāk nekā jebkad agrāk ir attīstījušās dažādas tehnoloģijas. Aizvien intensīvāka dabas resursu izmantošana cilvēkiem ir radījusi dažādas ērtības, un cilvēki ir daudz ieguvuši, bet daba – zaudējusi.
Tomēr pēdējos 30 gados vides aizsardzība aizvien vairāk ir nokļuvusi sabiedrības uzmanības lokā. Viena no pirmajām valstīm, kurā plašas sabiedrības masas sāka uztraukties par vides aizsardzību, bija Vācija, problēmas lika apzināties „Waldsterben”- atmosfēras piesārņojuma izraisīta mežu bojāeja. Pašlaik vides aizsardzība ir kļuvusi par visas pasaules problēmu un arī par valstu politikas jautājumu.
Mežu apsaimniekošanā priekšroka dodama dabiskajai atjaunošanai, nodrošinot mežu resursu kvalitāti un kvantitāti un vietējo populāciju pietiekošu kvalitāti vietējiem apstākļiem. Mežu atjaunošanā jāizmanto vietējās sugas. Meža apsaimniekošanai pēc iespējas ir jāveicina daudzveidība gan horizontālās, gan vertikālās struktūrās – tādās kā dažāda vecuma audzes un sugu daudzveidība jauktās audzēs. Šiem paņēmieniem arī jāuztur un jāatjauno ainavas daudzveidība.
Ja ekonomiski iespējams, jāatbalsta tās tradicionālās mežsaimniecības sistēmas, kas ir radījušas vērtīgas ekosistēmas. Mežu kopšana un ciršana būtu jāveic tā, lai neatstātu ilgstošus bojājumus ekosistēmās. Ar praktiskiem paņēmieniem pēc iespējas jāuztur un jāpalielina bioloģiskā daudzveidība. Infrastruktūra jāplāno un jāveido tā, lai būtu minimāli bojājumi ekosistēmās, it īpaši kas attiecas uz īpaši retām, jutīgām un reprezentatīvām ekosistēmām un ģenētiskiem rezervātiem, un ņemot vērā apdraudētās un citas izšķirošās sugas un to migrācijas īpatnības. …
