Inčukalna gudrona dīķi: rašanās vēsture un ietekme uz apkārtējo vidi

Inčukalna sērskābā gudrona dīķi radās padomju laikos - 20. gadsimta 50. – 80. gados, kad Rīgas naftas pārstrādes un smēreļļu rūpnīca Tvaika ielā ražošanas atkritumus, kas veidojās medicīnisko un parfimērijas eļļu ražošanas procesā, izlēma vest uz Inčukalna izstrādāto smilšu karjeru, un ik gadu izgāza līdz pat 16 tūkstošiem tonnu sērskābā gudrona.
Laikā no 1965. gada līdz 70. gadu sākumam sērskābā gudrona novietošanai izmantoja Ziemeļu izgāztuvi, vēlāk – līdz 1981. gadam (literatūras avotos gadi variē, tādēļ autori par ticamāko pieņēma RTU izdotajā grāmatā atrodamo informāciju) – Dienvidu izgāztuvi. Tās ir mākslīgi veidotas, no atmosfēras nenoslēgtas krātuves, kurās netika veikta pamatnes un bortu izolācija. Šīs izgāztuves attiecīgi dēvē arī par Ziemeļu un Dienvidu dīķiem (Brīvmane, 2007; Kalniņa, 2006). Vēlāk PSRS sāka pievērsties dīķu izpētei un domāt par seku likvidāciju, tomēr pēc Černobiļas atomkatastrofas visi spēki tika mobilizēti, lai novērstu sekas tur, un darbi Inčukalnā apstājās. Mūsdienās pie dīķiem tikt var jebkurš – tiem apkārt gan ir žogs, bet valsts skarbās finansiālās situācijas dēļ no sarga ir atteikusies.
1998. gadā abas gudrona izgāztuves pēc ANO ķīmiskās rūpniecības sekcijas pārstāvju vizītes Inčukalnā tika iekļautas Centrālās un Austrumeiropas valstu ķīmijas nozaru piesārņoto objektu primārajā sarakstā, kurā pavisam ir tikai 5 objekti, tostarp arī Černobiļas AES (Dabas taka, 2005). …