Sikspārņi ir vienīgā zīdītāju kārta, kuras pārstāvji pielāgojušies aktīvai lidošanai. Līdz ar to notikušas lielas adaptīvas izmaiņas ķermeņa uzbūvē. Sikspārņiem priekškājas pārveidojušās par spārniem. Spārnu virsmu veido lidplēve, ko balsta priekšējo ekstremitāšu augšdelms, apakšdelms un pirksti, kā arī pakaļējo ekstremitāšu augšstilbs, apakšstilbs un aste. Priekšējo ekstremitāšu pirmā pirksta galā atrodas ass nags, ar kura palīdzību sikspārnis var pieķerties pie dažādām virsmām. Sikspārņi aktīvi ir galvenokārt naktī un krēslas stundās. Vairākums lidojumā orientējas un medī galvenokārt uztverot paša radītos ultraskaņas signālus, kas atstarojas no nekustīgiem priekšmetiem vai kustīga medījuma (eholokācija). Savukārt dižsikspārņi orientējas un medī izmantojot tikai redzi. Sikspārņi pārtiek no augļiem, ziedputekšņiem, nektāra, kukaiņiem, sīkiem mugurkaulniekiem, kā arī sūc to asinis (asīnsūcējsikspārņi jeb vampīri). Latvijā sastopami tikai kukaiņēdāji sikspārņi. Parasti viņi kukaiņus ķer gaisā, bet dažu sugu sikspārņi spēj nolasīt kukaiņus, to kāpurus, kā arī zirnekļus no koku lapām, zariem vai augsnes. Savukārt ūdeņu naktssikspārnis nolasa kukaiņus no ūdens virsas. Vairošanās periodā mātītes ēku bēniņos, ārsienu un jumtu spraugās, koku dobumos un putnu būros veido t. s. aukļkolonijas. …
