Neviens mājdzīvnieks gadu tūkstošu gaitā nav izpelnījies tik daudzus un tik pretrunīgus epitetus kā suns- mīlētais un nicinātais, cildinātais un lolotais, sistais, trenkātais, valdnieku pilīs uz zīda spilveniem guldinātais, kājām spārdītais, ar gardumiem lutinātais un pārēdinātais un atkritumu bedrēs klimstošais, visu izbaudījušais, ko vien var izbaudīt, nonākot atkarībā no cilvēka, tomēr mūžu mūžā cilvēkam uzticību saglabājušais. Ne gluži to pašu var sacīt par cilvēku attieksmi pret uzticīgo četrkājaino draugu un pavadoni. Pārlieku bieži mēs nodarām tam pāri. Ne jau aiz ļaunuma, drīzāk aiz aplamas mīlestības, bet visbiežāk aiz neizpratnes un nezināšanas.
Mājdzīvnieki pēc savas būtības ir cilvēka gūstekņi, kas piespiedu kārtā tika pieradināti, lai tiktu izmantoti cilvēku eksistēšanai. Jaunas vēsmas tika ienestas Latvijas suņkopībā, kad tā ieguva valsts atbalstu. Tika rīkotas suņu izstādes, lekcijas, paraugdemonstrējumi un sacensības. Latvijas suņkopības attīstībā ir cieši saistīta ar Eiropas suņkopības attīstības attīstību 20.gadsimtā. Tās attīstības periodi ar pacēlumiem un kritumiem bija līdzīgas. Suņkopības galvenais uzdevums bija, ne tikai dzīvnieku aizsardzība, bet arī dzīvnieku aizsardzības jautājumu aktualizēšana, kas centās veidot cilvēku un tautas raksturu, un tikumiskā ziņā veidot cilvēku izpratni par dzīvniekiem.
Latvijā ar sporta suņkopību nodarbojas jau kopš 1928.gada. Sevišķi šo sporta veidu attīstīja Mednieku biedrība, kas katru gadu organizēja Rīgā, Mežaparkā, suņu izstādi un sacīkstes. Uz to brīdi šajā biedrībā bija visvairāk reģistrēto medību suņu. Latvijā sāka attīstīties suņa skriešanās sacīkstes, kas guva lielu interesi skatītāju vidū- notika lauku sacīkstes Rīgas tuvumā, Salas muižas rajonā. Latvijas Sporta suņa federācijas un LKA1 pastāvīgi organizēja sacensības „Latvijas nacionālā daudzcīņa”, kurās var piedalīties jebkurš suņa īpašnieks ar savu sunīti.…
