Populācija ir vienas sugas īpatņu kopa, kurai piemīt kopējas to raksturojošas pazīmes un kura ilgstoši apdzīvo noteiktu teritoriju. (lat. populos - tauta, iedzīvotāji).
Katra suga, aizņemot kādu noteiktu teritoriju, tajā ir pārstāvēta kā populāciju sistēma. Jo sarežģītāka un vairāk sadalīta ir teritorija, jo lielākas ir atsevišķu populāciju formēšanās iespējas šajā teritorijā.
Specifisku populāciju attīstība vienas sugas ietvaros saistās ar vairošanos, kā arī ar attiecībām starp vecāku un bērnu paaudzēm. Vairojoties dzimumceļā, gēnu apmaiņa pārvērš populāciju par salīdzinoši vienotu ģenētisko sistēmu, bet veģetatīvās vairošanās rezultātā, kad ģenētiskās saites ir vājākas, veidojas klonu sistēmas.
Katra suga savā aizņemtajā teritorijā ir pārstāvēta kā populāciju sistēma. Jo vide ir daudzveidīgāka, jo lielākas iespējas, lai pieaugtu populāciju skaits un otrādi.
Populācijām piemīt specifiskas īpašības, kādu nav atsevišķiem organismiem. Galvenās populāciju raksturojošās pazīmes:
populācijas lielums - kopējais īpatņu skaits teritorijā;
blīvums - vidējais īpatņu skaits platības vai tilpuma vienībā;
dzimstība - jauno īpatņu skaits, kas nākuši klāt laika vienībā vairošanās rezultātā (vairošanās intensitāte);
mirstība - mirušo īpatņu skaits populācijā laika vienībā;
populācijas dabiskais pieaugums - starpība starp dzimstību un mirstību (var būt ar "+ " vai "-" zīmi);
augšanas temps - vidējais pieaugums laika vienībā.…
