Vienkāršākās sēnes sastāv no kaila protoplasta – šūnas bez apvalka. Augstāk attīstītu sēņu ķermenis ir sēņotne jeb micēlijs, kas veidots no daudziem smalkiem pavedieniem – Hifām. Savstarpēji savijušās hifas sauc par micēliju jeb sēņotni. Lai gan hifas ir ļoti smalkas, tās spēj izplatīties pārsteidzoši lielā attālām. Dažkārt tās stiepjas no koka pamatnes līdz pat galotnei vai veido milzīgu tīklojumu augsnē (Vējslotnes). Dažas koksnei noārdošās sēnes caur augsni spēj izplatīties no mājas uz māju.
Sēņotne var sastāvēt no vienas zarotas šūnas, tomēr augstāk attīstītām sēnēm tām ir sarežģīts daudzšūnu veidojums.
Atšķirībā no augiem sēnes nesatur hlorofilu tāpat kā dzīvnieki. Vairums sēņu ir saprofīti – uzņem gatavas organiskās vielas no bojāgājušiem organismiem. Šīs sēnes sauc par saprofītiskām sēnēm. Tās izdala hidrolizējošus fermentus, kas sašķeļ barības vielas sīkās sastāvdaļās, kuras sēnes pēc tam absorbē.
Sēnes, kas dzīvo uz organismiem un barojas no tiem, sauc par parazītiskām sēnēm, piemēram, piepes, rūsas sēnes, melnplaukstas sēnes u.c.
Daudzām sēnēm ir simboliskas attiecības ar augiem. Šādu sēņu kopdzīvi ar augu saknēm sauc par mikorizu. Tā ir izdevīga kā augam tā sēnēm. Sēnes no auga saknēm iegūst bezskābekļa organiskās vielas, bet augi ar micēlija palīdzību uzņem ūdeni un minerālvielas no augsnes virsējās kārtas. Atsevišķas sēņu sugas veido mikorizu ar noteiktām augu sugām. Tā, piemērām, rudmieses veido mikorizu ar priedēm, baravikas ar priedēm un eglēm. …
