Tektoniskās plātnes, savā starpā slīdot vienai gar otru, rada mehānisko spriegumu. Kad tiek sasniegta sprieguma kritiskā vērtība, kuru sauc arī par lokālo spēku, notiek negaidīts trieciens, kas izraisa zemestrīci. Tektonisko plātņu malas, kur notiek zemestrīces, sauc par lūzuma zonām. No lūzuma vietām, kur notiek zemestrīce, izplatās seismiskie viļņi, kuri sasniedzot Zemes garozas virsmu, rada pārmaiņas apkārtējā vidē - tiek sagrautas ēkas, tilti, deformētas dzelzceļa sliedes, uz Zemes virsmas var pat parādīties plaisas. Šādas plātņu sadursmes parasti notiek 5-15 kilometru dziļumā.
Zemestrīces tiek reģistrētas ar seismogrāfiem, kas pazīstami arī kā seismometri. Zemestrīces cilmvietas centrālo punktu sauc par hipocentru. Punktu uz Zemes virsas tieši virs hipocentra sauc par epicentru. Spēcīgākie viļņi ir hipocentrā, bet, izplatīdamies tālāk, tie pavājinās.
Virs zemestrīces izcelšanās vietas, tā ir jūtama, kā Zemes virsmas trīcēšana un drebēšana, dažreiz arī ir redzamas Zemes virskārtas izmaiņas. Pēc spēcīgām zemestrīcēm, kuras notiek jūrā netālu no sauszemes un ir ievērojamas jūras dibena izmaiņas, izceļas cunami viļņi. Zemestrīču svārstības var arī izraisīt zemes nogruvumus, kā arī vulkānisko darbību.
Būtībā ar terminu zemestrīce apzīmē jebkuru seismisku aktivitāti, kā rezultātā rodas seismiskie viļņi, neatkarīgi vai tā ir dabas parādība, vai to izraisa cilvēks.
Zemestrīces galvenokārt rodas ģeoloģisko procesu rezultātā, bet tā var rasties arī vulkāniskas darbības, zemes nogruvumu, sprādzienu un kodoleksperimentu rezultātā.…
