Austrumeiropas valstu politisko sistēmu attistība
Jau XX gadsimta pirmajā pusē politisko kultūru gamma Austrumeiropā svārstījās no spēcīgas parlamentārās demokrātijas Čehoslovākijā, ļoti ietekmīgām lauksaimnieku partijām Serbijā un Bulgārijā, līdz aristokrātiskai birokrātijai Ungārijā un autoritārām valdībām, sākot ar Poliju un beidzot ar Baltiju. Ja ņem vērā, ka visi teorētiķi ir vienisprātis — mūsdienu pasaules politiskās sistēmas dziļākais pamats ir industriālā revolūcija un Lielā franču revolūcija, kuru rezultātus katrā valstī „pielaboja” specifiski vietējie apstākļi (tā dēvētā modernizācijas teorija), jo interesantāks ir fakts, ka lielākā daļa šo pašu teorētiķu galvenokārt aprobežojas ar Austrumeiropas valstu politisko sistēmu atšķirību uzskaitījumu, nodēvējot tās par īpašiem gadījumiem un nemēģinot atrast kopsaucējus.
Objektīvā situācija (un arī spilgtas personības) izdarīja savus uzlabojumus valstu politiskajās sistēmās, kamdēļ lielākā daļa Austrumeiropas aizgāja pa autoritāru režīmu ceļu. Kāds šeit sakars ar valsti, vai pareizāk — birokrātisko aparātu? Vēsture ir viennozīmīgi pierādījusi, ka bez ierēdniecības atbalsta varas noturēšana ir gandrīz neiespējama. Pat Krievijas komunisti sākotnēji neuzdrošinājās aiztikt cara laika ierēdņus, kamēr nebija izaudzinājuši savu ierēdņu paaudzi. Arī Latvijas dziesmotā revolūcija nebūtu iespējama, ja Tautas frontes pusē nepārietu ierēdniecības vairākums. Arī visos Austrumeiropas valstisko transformāciju procesos birokrātijas loma bija milzīga — bez tās atbalsta nebūtu nedz demokrātijas Čehoslovākijā, nedz aristokrātu varas Ungārijā vai Pilsudska Polijā. Tiesa, var iebilst, ka arī ierēdniecība ir tikai sabiedrības spogulis, taču šis jautājums nešaubīgi vēl gaida savu pētījumu.
Arī pašlaik notiek sabiedrības formāciju izmaiņas dažādās valstīs, bet par ārējiem faktoriem kalpo tehnoloģiskā revolūcija un globālisma (vai postmodernisma) filozofija. Starta apstākļi šoreiz gan visiem bija lielā mērā vienādi, taču tāpat kā pēc I Pasaules kara, visās Austrumeiropas valstīs ir teorētiski akceptēts rietumu demokrātijas modelis un atkal vietējie specifiskie apstākļi izdara tajā savas korekcijas. Un tieši tāpat kā kādreiz, ļoti liela ir birokrātijas loma. Ja pieņem, ka vēsturei piemīt īpašība atkārtoties jaunā kvalitātē, ir vērts padomāt par procesiem, kas notika šī reģiona valstiskuma tapšanas laikā. Un arī par tēzi, ka bez buržuāzijas nav demokrātijas.
…
