Starptautiskā darba dalīšana ir vēsturiski noteikta sabiedriska darba sistēma.1
SDD sāka veidoties attīstītā kapitālistiskā sabiedrībā laikos, kad ražošanas apvērsums pieveda pie mašīnas industrijas ierāšanas, kuras rezultāta sāka attīstīties darba dalīšana vispirms nacionālā līmeni, bet pēc tām jau starptautiskajā- palielinājās dažādas izejvielas pieprasījums, kuru sāka importēt no citām valstīm.
Mašīnas industrija, kura pēc savas būtības ir masveida, vispirms sāka attīstīties Eiropā. Izejot aiz nacionālam robežām, valstis saka piegādāt savu produkciju dažādos valstīs un pretī guva izejvielas un pārtikas. Ekonomika sāka savstarpēji atkarīga.
Starptautiskā darba dalīšana kapitālismā laikos attīstījās ļoti ātri, konkurējošā cīņā pasaulēs tirgū, kur salīdzinājās ražošanas noteikumi dažādos valstīs.
Uz noteiktiem attīstības virzieniem starptautiskā darbā dalīšanā ietekmē ražošanas nosacījumu dažādība atsevišķos valstīs. Galvenā nozīme ir sabiedriskiem ekonomiskiem faktoriem, nevis dabiskiem, kā uzskatīja D. Rikardo. Galvenie faktori, kuri definē darba ražošanas nacionālais līmenis, ka arī ražošanas preču izdevumus un tās konkurētspēja starptautiskā tirgū un dotas valstis specializācijas spēja pasaulēs mērogā, ir:
nacionālas ražošanas tehniskais līmenis un tās organizācija;
darbaspēka klasifikācija valstī;
zinātniskas pētīšanas stāvoklis.2
Tā kā starptautiskā darbā dalīšanā attīstās ļoti ātri, tai ir nestabils raksturs, tai skaitā ir izejvielas un kapitāls. Veiksmīga konkrētas preces ražošanas attīstība vienā valsti var satricināt ražošanas stāvokli citā valstī, kura ir tās preces galvenais piegādātājs pasaule. Tā, piemēram, līdz Otrā Pasaules karā pirmo vietu kuģošanā aizņēma Lielbritānija. Pēc kara tās vietu aizņēma Japāna, kura ražoja 10 reizes vairāk kuģu, nekā Lielbritānija.
XIX gds. beigās vedošo lomu starptautiskā darbā dalīšanā aizņēma kapitāla izvešana. Kapitāla ieguldīšana attīstītājās valstīs paaugstināja tās ekonomisko stāvoklī. …
