Secinājumi
1. Kopš pārejas uzsākšanas no centralizētās plāna ekonomikas uz tirgus ekonomiku Latvijas tirgū ir parādījušās daudzas un dažādas preces, līdz ar to grūtāk kļūst tajās orientēties un izlemt, kurai precei vai pakalpojumam dot priekšroku.
2. Patērētājam nepieciešamas ļoti plašas zināšanas, lai beigu beigās izdarītu pamatotu un savām vēlmēm atbilstošu izvēli.
3. Godīga konkurence starp uzņēmumiem parasti ir labvēlīga pircējam, jo tā uzlabo preču un pakalpojumu kvalitāti, palielina izvēles iespējas, kā arī samazina cenas.
4. Tā kā patērētāji nav profesionāli, viņi nevar vieni paši stāties pretī daudzām kompānijām, kas tiem pārdod preces vai pakalpojumus.
5. Pat labi attīstītas tirgus ekonomikas apstākļos ir nepieciešami pasākumi, kas aizsargātu patērētāju intereses.
6. Pastāvīgi tiek sagatavoti un pieņemti normatīvie akti, kas regulē patērētāju un ražotāju, pārdevēju, pakalpojumu sniedzēju un citu iesaistīto personu attiecības, tiesības un pienākumus.
7. Atbildīgajām dalībvalstu institūcijām ir paredzētas tiesības pieprasīt tās dalībvalsts, kurā varētu būt noticis patērētāju tiesību pārkāpums, institūcijai sniegt tās rīcībā esošu informāciju un veikt lietas izmeklēšanu.
8. Patērētājam nav pienākums pieņemt preci vai pakalpojumu un samaksāt cenu par preci vai pakalpojumu, ja prece ir piegādāta vai pakalpojums sniegts, patērētājam neizdarot pasūtījumu.
9. Līgumos, ko patērētājs slēdz ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, līgumslēdzējām pusēm ir vienlīdzīgas tiesības.
10. Ja nopirktajai precei vai sniegtajam pakalpojumam ir defekti, var izvirzīt pārdevējam vai ražotajam, vai pakalpojuma sniedzējam kādu no noteiktajām likumā prasībām.
11. Veids, kā atrisināt atšķirīgo viedokļu radītās domstarpības starp patērētāju un pārdevēju un noteikt, kam taisnība, atkal ir preces ekspertīze.
…
