Integrācijas procesu attīstība Eiropā.
-Eiropas integrācijas procesi aizsakās jau 1948.gadā, kad Beļģija, Nīderlande un Luksemburga parakstīja vienošanos par Muitas ūniju. Vēlāk, 1958.gadā šīs valstis noslēdza līgumu par Ekonomiskās Savienības izveidošanu (Economic Union – BENILUX), kura paredzēja pilnīgi likvidētus šķēršļus darba un kapitāla migrācijai, unificētu nodokļu aplikšanas sistēmu. 1950.gadā sešas valstis (Beļģija, Vācija, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande) apvienojās, lai kopīgi dibinātu Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (ECSC). Septiņus gadus vēlāk šīs valstis nolēma paplašināt savu sadarbību, proti, apvienot citas tautsaimniecības nozares, lai atceltu tirdzniecības barjeras un veidotu kopēju tirgu, kā rezultātā tika izveidota Eiropas Ekonomiskā Kopiena (EEC). Eiropas Ekonomiskās Kopienas dibināšanas līgums atcēla muitas nodevas un tirdzniecības kvantitatīvos ierobežojumus starp EEK dalībvalstīm, vienotus muitas tarifus precēm, kuras EEK dalībvalstis importē no trešajām valstīm, atceltus šķēršļus darba un kapitāla migrācijai, jaunu institūciju izveidošanu.
-1968.gadā tika likvidētas pēdējās muitas barjeras starp dalībvalstīm un tika piemēroti vienādi muitas nodokļi importam ārpus EEK robežām, sāka darboties Muitas savienība. Muitas nodokļu atcelšanai bija ievērojami panākumi: tirdzniecības apjoms starp EEK valstīm 1958.-1970.gadam pieauga sešas reizes, bet tirdzniecības apjoms ar pārējām pasaules valstīm trīskāršojās. EEK valstu nacionālais kopprodukts pieauga par 7%.
-1973.gada janvārī EEK paplašinājās pirmo reizi, uzņemot Dāniju, Īriju un Apvienoto Karalisti. Pievienoties varēja jebkura valsts, ja vien tā bija gatava pieņemt dibināšanas līgumos noteiktos principus un pienākumus. Lai pievienotos ES, kandidātvalstij bija jāievēro šādas galvenās prasības: tai ir jāatrodas Eiropas kontinentā un jābūt tiesiskai valstij ar brīvu tirgus ekonomiku un demokrātiskiem pārvaldes principiem.
-1973.gada janvārī EEK paplašinājās pirmo reizi, uzņemot Dāniju, Īriju un Apvienoto Karalisti. 1981.gadā, otrajā paplašināšanās kārtā, kopienai pievienojās Grieķija.
-1993.gada novembrī stājās spēkā Līgums par Eiropas Savienību, kas tika parakstīts 1992.gada 7.februārī Māstrihtā.
-1985.gadā Eiropas Komisija piedāvāja vienotā tirgus izveidošanas plānu, kas noslēdzās ar Vienotā Eiropas akta parakstīšanu. Šis akts noteica, ka no 1993.gada 1.janvāra jābūt ieviestām četrām pamatbrīvībām - brīvai preču, personu, pakalpojumu un kapitāla kustībai.
-1986.gadā notika trešā paplašināšanās kārta, pievienojās Portugāle un 1995.gadā arī Somija, Austrija un Zviedrija kļuva par ES dalībvalstīm.
1995.gadā Eiropas Savienībai ceturtajā paplašināšanās kārtā pievienojās Austrija, Somija un Zviedrija. 2004.gadā Eiropas Savienībai pievienojās vēl 10 jaunas valstis: Kipra, Čehija, Igaunija, Ungārija, Latvija, Lietuva, Polija, Malta, Slovākija un Slovēnija. Šī ir lielākā paplašināšanās ES vēsturē, kad Eiropas Savienības kopējā teritorija palielinājās par 34%, bet iedzīvotāju skaits par 105 miljoniem. 2007. Gadā Eiropas Savienībai pievienojās Bulgārija un Rumānija
Integrācijas apvienības Āzijā un Āfrikā.
-Āzijā integrācijas procesi notiek Dienvidaustrumāzijas Nāciju Asociācijas (ASEAN) ietvaros. Šī organizācija tika dibināta 1967.gadā, kad šajā asociācijā ietilpa Indonēzija, Malaizija, Singapūra un Taizeme. Vēlāk tām pievienojās Bruneja, Filipīnas, Vjetnama, Birma, Kambodža un Laosa. Dienvidaustrumāzijas Nāciju Asociācija tika izveidota, lai veicinātu reģiona valstu ekonomisko attīstību, izmantojot reģiona priekšrocības – ģeogrāfisko izvietojumu, dabas resursu bāzi un lēto darbaspēku. Un, kā viena no šīs asociācijas pamatdarbībām bija ārzemju investīciju piesaiste
Integrācijas apvienības Amerikā.
Integrācijas procesus Amerikā noteica ekonomiskais nemiers, kas sasniedza Ameriku 2.gs. 90.gados. Parādu krīze un deficīti tirdzniecības bilancēs veicināja reformu vilni, kas atnesa privatizāciju un tradicionālo tirdzniecības un investīciju barjeru atcelšanu. 90.gados gandrīz visās Latīņamerikas valstīs notika dažādas uz ekonomisko integrāciju vērstas reformas, visas valstis centās veicināt eksporta pieaugumu.
1993.gadā tika noslēgts vispusīgs līgums starp Kanādu, ASV un Meksiku – Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgums (NAFTA). Šis līgums paredzēja šajās valstīs izveidot brīvās tirdzniecības zonu, likvidējot visus muitas nodokļus, kvotas un citus šķēršļus brīvai tirdzniecībai starp šīm valstīm. Šie noteikumi attiecās uz vairākām pamatjomām: muitas politiku, finanšu pakalpojumiem, apdrošināšanu, telekomunikācijām, automobiļu ražošanu, kapitālieguldījumiem u.c. jomām. Rezultātā NAFTA radīja vienu n lielākajam brīvās tirdzniecības zonām, kas šodien apvieno 450 milj. cilvēkus, ražojot 17 triljonu dolāru vērtas preces un pakalpojumiem.
…
