Eiropas ekonomika pēc Otrā pasaules kara: Maršala plāns un Starptautiskās Ekonomiskās Palīdzības Padomes izveidošana, mērķi un darbības pamatprincipi

Tā kā pēc II pasaules kara Eiropa bija izpostīta, un to vajadzēja atjaunot, tad veiksmīgai pēckara stratēģijai bija jānovērš kara sekas: ekonomiskā stagnācija, depresija, protekcionisms un jo īpaši bezdarbs. Ar šādiem noteikumiem tad arī tika dibinātas Eiropas labklājības valstis. Šīs labklājības valstis pēc 1945.gada bija ļoti atšķirīgas viena no otras gan ar tiem pieejamajiem resursiem, gan kā tās izlietoja līdzekļus sociālo vajadzību apmierināšanai. Lai gan katra valsts izlietoja atšķirīgas summas šo sociālo pakalpojumu finansēšanai, tomēr kopīgā īpašība bija tā, ka to darīja visas valstis. Kāpēc? Jo tas bija pirmais solis no bezcerības un cinisma, kā arī vienīgais veids kā apvienot sabiedrību- bagāto slāni ar trūcīgajiem. Rezultātā šīs valsts nevis sarīdīja sociālās grupas vienu pret otru, bet gan saistīja tās ciešāk, nekā tās jebkad bijušas, jo tām tika radīta kopīga interese- valsts saglabāšana un aizsardzība. Tomēr viens no galvenajiem iemesliem kāpēc valstis sāka rūpēties par saviem iedzīvotājiem, bija tas, ka sāka izplatīties uzskats, ka tie tad arī ir īstie valsts uzdevumi. Tātad tai bija pienākums nodrošināt ne tikai visas pienācīgi noregulētai, drošai un pārtikušai zemei nepieciešamās institūcijas un pakalpojumus, bet arī uzlabot iedzīvotāju apstākļus. Cilvēki ilgojās pēc sociālā progresa un atjaunotnes, taču apvienojumā ar stabilu un pazīstamu politisku formu, kas sniegtu mierinājumu un normālu stāvokli.