Sabiedriskās preces un pakalpojumi ir tādi produkti, kas nav dalāmi un ko nevar pārdot atsevišķam individuālam patērētājam, jo nav izslēdzami no konkurējoša patēriņa ar citiem labumiem. Ekonomiskajā literatūrā par īsti sabiedriskajām precēm tiek dēvētas preces, ar kurām valdība nodrošina iedzīvotājus ar nosacījumu, ka šīs preces dos labumu sabiedrībai kopumā. No īsti sabiedriskās preces patērēšanas nevar izslēgt pat tos, kas atsakās maksāt, un vienas personas produkta vai pakalpojuma patēriņš nesamazina tā derīgumu citiem (kopīga patērēšana). Piemēram, valsts aizsardzība nevar nodrošināt vienīgi tos, kuri ir gatavi par šiem pakalpojumiem maksāt. Arī tad, ja kāds tos nevēlētos saņemt, nav spējīgs vai negrib maksāt, viņu nevar izslēgt no kopējo patērētāju skaita. Turklāt visi iedzīvotāji ar valsts aizsardzības pakalpojumiem tiek nodrošināti kopīgi, viņi tos iegūst bez maksas un vienlaikus. Privātie uzņēmēji nav ieinteresēti ražot īsti sabiedriskās preces un pakalpojumus, jo katrai tās atsevišķajai vienībai nav iespējams noteikt nedz cenu, nedz arī tās pārdot individuālam patērētājam.
Bez īsti sabiedriskajām precēm ir tādas sabiedriski nozīmīgas preces un pakalpojumi, kas pilnā mērā neatbilst īsti sabiedriskās vai privātās preces raksturojumam. Tās ir šķietami sabiedriskās preces (sabiedriski nozīmīgas preces), piemēram, cilvēku izglītošana vai viņu veselības aprūpe nav īsti sabiedriskas preces, jo personas, kas par šiem pakalpojumiem nemaksā, var izslēgt no apmācāmo un ārstējamo skaita. Šķietami jeb gandrīz sabiedriskās preces ir sabiedriski nozīmīgas preces, kas dod lielu labumu gan pašam indivīdam, gan sabiedrībai kopumā. Tās veicina cilvēku fizisko un garīgo attīstību, un sabiedrības ieguvums kopumā ir daudz lielāks nekā šo preču izmaksas9.
…
