1. Ekonomikas teorijas būtība.
Ekonomikas teorija kā zinātne pēta to, kādā veidā sabiedrība nodrošina efektīvu ierobežoto resursu izmantošanu, lai maksimāli apmierinātu iedzīvotāju vajadzības.
Ekonomikas teorijas centrā ir cilvēks, viņa rīcība, centieni arvien labāk apmierināt savas vajadzības ierobežoto resursu ietvaros. Tas liek cilvēkam ekonomiskajā dzīvē rīkoties saimnieciski.
Var secināt, ka ekonomikas teorija ir mācība par ekonomikas subjektu rīcību, cēloņsakarībām viņu saimnieciskajā darbībā. Tā izzina ekonomikas subjektu rīcības likumus un izmantošanas nosacījumus mikroekonomikas un makroekonomikas līmenī. Tādejādi izpētot gan individuālās saimnieciskās vienības rīcību (atsevišķas nozare, firma, mājsaimniecība u.t.t), gan cēloņsakarības tautsaimniecības līmenī (parādība kā kopprodukts, nacionālais ienākums u.t.t.), kā arī jautājumus, kuri attiecas uz abiem ekonomikas līmeņiem (bezdarbs, nauda, vērtspapīri u.t.t.).
2. Ekonomisko parādību izzināšana.
Ekonomikas parādības jeb procesus izzināt ir sarežģīti, jo ekonomikas teorija ir akadēmiska, nevis šauri profesionāla zinātnes nozare un tās atziņas kalpo par teorētisko pamatu visām pielietojamām ekonomikas zinātnēm. Šīs praktiskās zinātnes risina specifiskus uzdevumus, pēta, kā ekonomikas teorijas principi, likumi darbojas konkrētā nozarē.
„Ekonomiskās dzīves pētīšana ir sarežģīts process. Cilvēki ekonomiskās dzīves procesus izzina domāšanas abstrahējošā darbībā, t.i., abstrahējoties no pētāmās parādības tiešās konkrētības, to vienkāršojot.” Reālā ekonomika ir sarežģīta, tomēr to vienkāršojot, abstrahējot tā nezaudē reālo pamatu, uz kuru balstās visa ekonomiskā teorija.
…
