Starptautiskās tirdzniecības politikas instrumenti

Liela daļa 1960. un 1970. g. amerikāņu automašīnu industrijas ievērojamā mērā bija aizsargāta no importētās produkcijas konkurences sakarā ar automašīnu galveno raksturojumu atšķirībām, kādas pērk amerikāņi un aizrobežu patērētāji. Amerikāņiem bija lēts benzīns un varēja braukāt lielākos auto kā citviet pasaulē, tāpēc ārzemju firmas neielauzās amerikāņu šādas auto klases tirgū. 1979. gada krasais naftas cenu kāpums pastiprināja amerikāņu tirgus interesi par mazlitrāžas automašīnām. Japāņu firmas, kuru ražošanas izmaksas bija zemākas nekā amerikāņiem, ātri pārorientējās uz jaunā pieprasījuma apmierināšanu. Japāņu tirgus daļa pieauga, bet amerikāņu samazinājās, tādēļ ASV sāka aizsargāt savu nacionālo rūpniecību. ASV valdība lūdza Japānas valdību samazināt automašīnu eksportu. Japāna baidoties, ka Amerika, iepriekšējā eksporta saglabāšanas gadījumā, ieviesīs vienpusīgus protekcionisma līdzekļus piekrita ierobežot savu automašīnu tirdzniecību ASV. Pēc pirmās vienošanās kas tika parakstīta 1981. gadā, Japāna nedrīkstēja eksportēt uz ASV vairāk par 1,68 milj. automašīnu gadā, vēlāk 1984. -1985.g. tika noteikts 1,85 milj. automašīnu, bet pēc tam 1985. gada vairs netika noslēgtas šādas vienošanās.
Labprātīgās japāņu eksporta ierobežošanas sekas bija, pirmkārt, šo valstu automašīnas nevarēja pilnībā viena otru aizvietot. Otrkārt, japāņu rūpniecība uz ierobežojumiem reaģēja ar produkcijas kvalitātes paaugstināšanu, sākot pārdot jaudīgākas automašīnas ar vēl augstākām iespējām. Treškārt, automašīnu industrijā trūka konkurences. Tomēr Japāņu un ASV pieņemto līdzekļu galvenie rezultāti bija – japāņu automašīnu cenas ASV pieauga, pie tam galvenie ienākumi tika japāņu firmām. Amerikas valdība novērtēja kopējos zaudējumus 1984.g. kā 3,2 miljardus dolāru, pie tam pamatā tie bija nosacīti kā naudas pārvedums Japānai, bet ne kā efektivitātes samazinājums.
…