XVI gadsimtā sāka veidoties spēcīgas nacionālās valstis. Izveidojās tā sauktais merkantilisma virziens (šo nosaukumu 1763. gadā ievies O. G. Mirabo – no latīnu valodas mercari – pirkt, tirgoties). Politika, kas bija vērsta uz valsts iekšēju konsolidāciju un tās teritoriālās vienotības sargāšanu, visciešākajā veidā bija saistīta ar saimniecību. Rūpējoties par valsts ieņēmumu un militāro iespēju paaugstināšanu, valdnieki pievērsās merkantilismam – 16. – 17. gs. ekonomiskai mācībai un politikai, kas prasīja valsts aktīvu iejaukšanos saimnieciskajā dzīvē, lai panāktu iespējami lielāku naudas un dargmetālu uzkrājumu, eksporta pārsvaru pār importu. Merkantilisms aizsākās 16. gs. vidū Rietumeiropā, bet savu lielāko izpausmi tas ieguva 17. gs. Merkantilisms pastāvēja līdz 18. gs. ceturksnim. 16. gs. parādījās tā saucamais agrais merkantilisms jeb monetārisms – kas ir politika par naudas daudzuma palielināšanu valstī. Īstais jeb vēlīnais merkantilisms uzplauka pēc lielajiem ģeogrāfiskiem atklājumiem.
Merkantilisma uzskati balstījās uz pieņēmumu, ka valsts bagātības pamats ir zelts. Jo vairāk zelta ir valstī, jo tā ir bagātāka. Bet zelta daudzums ir ierobežots, tāpēc ir nepieciešama stipra valsts. Lai nostipri¬nātu savas pozīcijas, valstij saskaņā ar merkantilistu uzskatiem ir jāveic šādi pasākumi:
• eksportam jāpārsniedz imports, tādējādi nodrošinot zelta pieplūdumu valstī (izmantojot ārējo sakaru tarifus, kvotas un citus regulēšanas instrumentus);
• jāierobežo izejvielu eksports un tajā pašā laikā jāstimulē to izejvielu im¬ports, kuru nav valstī. Tas nodrošina zemas cenas gatavai produkcijai, kas kļūst konkurētspējīgāka pasaules tirgū;
jāaizliedz kolonijām ražot gatavo produkciju un tirgoties ar citām valstīm bez metropoles starp¬niecības, tādējādi padarot tās par izejvielu piegādātāju metropolei.
Ā. Smita (1723-1799) teorija. 18.gs. sākumā angļu ekonomists Ādams Smits pamatoja domu, ka ekonomika funkcionēs labāk, ja tā netiks valstiski regulēta. Līdz ar to Ā. Smits noteica valsts neiejaukšanos ekonomikā. Viņš uzskatīja, ka ekonomiku pilnībā spēj regulēt tirgus mehānisms – pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvars preču, darbaspēka, kapitāla tirgū.
