Latvijas Republikas teritorijā pastāv Brīvostas, kā arī Speciālās ekonomiskās zonas, kurās uzņēmumi, noslēdzot līgumu ar Brīvostas pārvaldi vai Speciālās ekonomiskās zonas pārvaldi un saņemot attiecīgu atļauju, var darboties brīvās zonas režīmā.
Latvijā jau vairākus gadus darbojas četras BEZ: Rīgas brīvosta un Ventspils brīvosta kopš 1996.gada, Liepājas speciālā ekonomiskā zona un Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona kopš 1997.gada.
Abu brīvostu izveidošanas mērķis ir viens - veicināt Latvijas līdzdalību starptautiskajā tirdzniecībā, investīciju piesaisti, ražošanas un pakalpojumu attīstību, kā arī jaunu darba vietu radīšanu.
Liepājas SEZ un Rēzeknes SEZ dibināšanas mērķi likumos arī ir līdzīgi - veicināt tirdzniecību, rūpniecību, satiksmi (arī gaisa satiksmi un kuģniecību Liepājas SEZ) un preču eksportu un importu caur Latviju, bet papildus ir uzsvērts, ka SEZ jāveicina visa reģiona attīstība.
Sakarā ar iestāšanās procesu Eiropas Savienībā (ES) vairākus gadus diskutēja par BEZ turpmāko pastāvēšanu un atbilstību ES prasībām, bet pēc veiktajām likumu izmaiņām tās darbosies Latvijā līdz 2017.gadam kā viens no reģionālās attīstības instrumentiem.[5]
Latvijas BEZ tiesisko pamatu veido valstī darbojošies likumdošanas un normatīvie akti, kuru pieņemšanu un grozījumus pēdējos gados ir ietekmējusi Latvijas iestāšanās ES. Noteikumi un kārtība par brīvajām zonām vai brīvajām muitas noliktavām un muitas režīmu – preču ievešanu brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā atrodami[2]:
Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas (EEK) Nr.2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 166. – 181 panti;
Komisijas Regula (EEK) Nr.2454/93, kas nosaka izpildes kārtību Padomes Regulai (EEK) Nr.2913/92 par Kopienu Muitas kodeksa izveidi, 799. – 814 panti;
1996.gada 12.decembra “Ventspils brīvostas likums”;
2000.gada 9.marta “Rīgas brīvostas likums”;
1997.gada 1.oktobra “Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likums”;
1997.gada 17.februāra “Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likums”.…
