Valsts – tiesiski organizēts un suverenitāti baudošs ļaužu kopums noteiktas teritorijas ietvaros1. Ar valsti var saprast gan zināmu institūciju kopumu (parlaments + valdība + policija + tiesa + …), gan filozofiski juridisku abstrakciju.
Valstij piemīt vairākas svarīgas iezīmes: noteikta teritorija un iedzīvotāji (pilsoņi), suverenitāte (tai pieder augstākā vara savā teritorijā), valsts institūcijās ir publiskas un sabiedriskas, valstij pieder likumīgās vardarbības monopols.
Valsts ir radusies ļoti sen un tās ģenēze nav pietiekami dokumentēta. Tieši tas novēd pie nevienprātības par valsts rāšanas cēloņiem.
Darbā tiks apskatītas spilgtākas valsts rāšanas teorijas. Par vienu no izplatītākajām versijām ir uzskatāma t.s. sabiedriskā līguma teorija. Teorija tika formulēta 17. gadsimtā un postulēta, ka hipotētiski pieļaujamā situācijā, kad valsts vēl nepastāvēja, katrs indivīds baudīja maksimālu brīvību, kas robežojās ar haosu un ko varētu nosaukt “visu karu pret visiem”.
Valsts teorētiskās izpratnes izmaiņas nosaka valsts vēsturiskā attīstība. Tāpēc pievērsīsimies dažādu gadsimtu autoru darbiem.
Kā arī izpētīsim dažādu autoru domas par valsti kopumā.
Platons (sengr.filozofs) par sabiedrības un valsts iekārtas pamatu atzina darba dalīšanu. Viņš uzskātīja, ka cilvēkiem rodas nepieciešamība pēc kopdzīves, jo, neskatot uz cilvēku daudzveidīgiem interesem, katra atsevišķa cilvēka spējas apmierināt šīs vajadzības ir ierobežotas.
Sāksim ar Platona vispārējiem uzskatiem. Pēc Platona viss dzīvais tiecas pie kaut kā labā. Ir trīs labā veidi:
I labuma veids – ko grib iegūt paša labā deļ (laimes sajūtai). Piemēram, prieks.
II labuma veids – kas pātīk gan pats par sevi, gan sēkas dēļ. Piemēram, veselība.
III labuma veids – kas nav viegls, bet noderīgs. Piemēram, peļņas veidi.
Platons lielu nozīmi pievērš taisnīgumam. Pamats tām ir Sokrata netaisnīgā nāve.Viņš pieskaita taisnību pie tiem labumiem, kas ir darīti atalgojuma un goda dēļ. Taisnīgums savieno cilvēka dvēseles trīs elementus: prātu, afektīvo (niknuma) elementu un nesaprātīguma elementu. Pēc Platona cilvēka dveselei ir divās daļas (laba un nelāga) un, protams, taisnībai un netaisnībai ir sava vara tajos. Tiek uzskatīts, ka tie, kas cenšas būt taisnīgi, to dara, jo nav tik stipri, lai būtu netaisni. Netaisnībai ir divas puses – ciest to vai darīt to. Lai neciest netaisnību, cilvēki savstarpēji vienojas, izdod likumus; un to ievērošana tiek saukta par taisnību. Pat meles viņs pievienoja kaut kam dabiskam; tikai Dievs ir patiess vārdos un darbos.…
