Gadu vēlāk, 1962.gada 1.jūlijā Ruanda kļuva par neatkarīgu valsti.
1990.gadā Tutsu izveidotā Ruandas Patriotiskā Fronte no Ugandas iebruka Ruandā.
1994.gada trijos mēnešos nogalināja tik daudz, ka pat nespēja saskaitīt.
Kopējais bojā gājušo skaits tiek lēsts no 500 000 līdz pat 1 000 000 .
Šobrīd situācija Ruandā ir samērā stabila – nevienu bez iemesla neslepkavo nost un kā vēsta interneta dzīles, tad šeit pat ir tā saucamā „brīvā prese”. Ruandas galvenie ienākumi ir no tējas un kafijas eksporta. Daudzi nodarbojas arī ar puķu audzēšanu un kalnos rok koltānu, kuru mēs varam sastapt savos „mobiļņikos” un „laptopos”. (Tā vismaz apgalvo tie, kas zina.) Vietējie cenšas attīstīt tūrisma biznesu, kas arī sāk veiksmīgi izdoties. Tomēr vēl joprojām aptuveni 60% iedzīvotāju dzīvo nabadzībā, bet 10-12% cieš badu. Valstī ir 3 oficiālās valodas kinjarvandu, angļu un franču. Valsts platība ir 26338 kvadrātkilometri – nu akurāt gandrīz trīs reizes mazāk nekā mūsu pašu Latvijā. Toties cilvēku gan tur ir vairāk – pāri par 9 miljoniem, diemžēl ļoti liels skaits slimo ar AIDS.
Ruanda ir kalnaina, sauszemes robežas, un blīvi apdzīvotā valsts, ar nopietnām problēmām, kas saistītas ar zemes trūkumu.
Ruandas teritorijas pamatiedzīvotāji ir pigmeji.
Ap1000 gadu no A ieradās zemkopji huti, tvā tika padzīti mežos.
Pārsvarā abas tautas dzīvoja mazās grupās, kas bija balstītas radniecīgās attiecībās vai arī, kuras veidojās ap vienu līderi. Daudzo līdzāspastāvēšanas gados radīta kopīga valoda un kultūra (reliģija, svētki, dziesmas, dejas, varoņi)
Ruandas iedzīvotāju pamatnodarbošanās bija zemkopība un retos gadījumos tika turēti liellopi.…
