„Internacionāla saimniecības dzīve” ir valsts piedalīšana pasaules saimniecībā.1 Ir daudz rādītāju.
Pats galvenais rādītājs – piedalīšana pasaules saimniecībā. Bieži skaita eksporta kvotu, t.i. eksporta attiecību pret valsts IKP. Kvotas eksporta lielums it nozīmīgs nacionālā ekonomikā. Nereti arī skaita importa kvotas, bet dažreiz summē eksportu un importu un salīdzina ar valsts IKP. 90-os gados ārējas tirdzniecības kvotas ASV sastādīja 24%, Francija – 455, Kanāda – 76%, t.i. kvotas lielums tiek kontrolēts ar iekšējo tirgu lielumu.
Cits internacionalizācijas rādītājs – importa daļa mazumtirdzniecības preču apgrozījumā. Krievijā tās rādītājs sastādīja 40%.
Svarīgi arī absolūtie internacionalizācijas rādītāji, piemēram, preces un pakalpojuma eksporta apjoms uz vienu iedzīvotāju.
Piedaloties pasaules saimniecībā jāņem vērā ne tikai starptautisko tirdzniecību, bet arī starptautiskos ražošanas faktorus. Tie ir:
Kapitālieguldījumi valstī,
Investīcijas kopums,
Ārzemēs kapitāla daļa,
Ārēja parada apjoms,
Izmaksas apjoms.
Ārējais parāds attīstītājos valstīs pārkāpj IKP apjomu, tas apmēram sastāda 15 % no IKP.
Galvenie rādītāji starptautiskajā tirdzniecībā var būt arī ārzemes darbaspēks, starptautiskie patenti un licence ar piereģistrētiem patentiem , eksporta lielumiem un importa tehnoloģijām.
Saimnieciskas darbības globalizācija.
Globalizācija ir daudzšķautnains process, saistīts ar ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un ģeogrāfisko reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, taču arī vairāk atkarīgi viens no otra. 2
…
