Vispārīgā un tiesību filosofija

VISPĀRĪGĀ UN TIESĪBU FILOSOFIJA - 28.uzdevums 1. Filozofijas loma cilvēces aktuālo problēmu risināšanā Filozofiska rakstura jautājumi bija svarīgi jau pirms mūsu ēras un ir aktuāli arī mūsdienu sabiedrībā visā pasaulē. 1. Filozofijas loma cilvēces aktuālo problēmu risināšanā Filozofija tiek definēta kā zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārējiem likumiem. Tā ir mācība par esamības un izziņas vispārējiem principiem. Tā ir gudrības, patiesības mīlestība; dziļi personiskas pasaules, cilvēces un cilvēka būtisko, mūžīgo eksistences jautājumu, principu meklējumi un to atklāsme. Filozofija ir saruna ar sevi un citiem, kas palīdz rast atbildes uz cilvēces aktuālajām problēmām. Jau filozofijas definīcija vien atklāj, ka tai ir būtiska loma cilvēces aktuālo problēmu risināšanā. (...) 2. „Ja tomēr filozofija vispār un principā nav zinātne, tad priekš kam tā ir, uz ko tā var vēl pretendēt universitātes zinātņu lokā? Vai filozofija tad neizrādās vienkārši par kāda pasaules uzskata sludināšanu? Bet pasaules uzskats? Kas tas ir, ja ne atsevišķa domātāja personiska pārliecība, kas sakārtota sistēmā un uz kādu laiku saliedē piekritēju grupiņu, kuri drīz paši uzbūvēs savas sistēmas? Vai tad situācija ar filozofiju nav kā kādā lielā gadatirgū?” Heidegers. Jūsu atbildes uz viņa jautājumiem. Martins Heidegers ir savdabīgs un pretrunīgs 20. gadsimta vācu filosofs un domātājs . Heidegers norāda, ka jautājot, kas ir filosofija, mēs runājam par filosofiju. Tādejādi cilvēki grib it kā pacelties virs filosofijas, būt tās ārpusē. Bet jautāšanas mērķis ir “ieiet iekšā” filosofijā, piedalīties, rīkoties saskaņā ar to. Heidegers atzīst, ka pārdomas par esamību bagātīgi ietveras filosofijas vēsturē. (...) 3. Uz kāda pamata F.Engelss uzskatīja, ka cilvēka vēsture ir cilvēces virzīšanās uz brīvību? Engelss ir norādījis: „Kad mēs domās aplūkojam dabu vai cilvēces vēsturi, vai arī mūsu garīgo darbību, tad mums vispirms atklājas bezgalīga sakaru un mijiedarbību savijuma aina, kur nekas nepaliek nekustīgs un nemainīgs, bet viss kustas un mainās, top un iznīkst. Tā mēs vispirms redzam kopējo ainu, kur atsevišķais pagaidām vairāk vai mazāk paliek pēdējā vietā, mēs vairāk ievērojam kustību, pārejas un sakarus nekā to, kas kustas, pāriet vai atrodas kustībā.” (...)