SPĒKA PIELIETOŠANA
ANO Statūti 2.p. (4) dalībvalstīm jāatturas no spēka vai spēka draudu pielietošanas pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, vai veidā, kas nav savienojams ar ANO mērķiem (ius cogens norma). Tas attiecas ne tikai uz karu (kara stāvokli), bet arī uz bruņotiem konfliktiem, kuri netiek definēti kā karš.
Divi izņēmumi:
1)42.p. DP var pielietot bruņotu spēku miera apdraudējuma gadījumā (zem 7.nodaļas procedūras);
2)51.p. Individuālā vai kolektīvā pašaizsardzība.
Ja nav šie divi izņēmuma gadījumi, tad tā, visticamāk, uzskatāma par agresiju saskaņā ar 1974.gada ANO ĢA deklarāciju par agresijas definīciju – agresija ir bruņota spēka lietošana, ko valsts veic pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo vienotību vai politisko neatkarību, vai citā veidā, kas ir pretrunā ANO Statūtiem (tam var būt izņēmumi, kas noteikti šajā deklarācijā, piem., ja it kā atbilst agresijas jēdzienam, taču nav tik liels kaitējuma līmenis, vai tā tiek veikta ar attiecīgās valsts atļauju; vai ja mērķis darbībām ir cits). Par to paredz atbildību arī KL 72.p. (noziegumi pret mieru – par bruņotas agresijas plānošanu, gatavošanu, tās izdarīšanu, piedalīšanos tajā, par agresīva kara vešanu, par piedalīšanos ar nolūku izdarīt šs noziegums).
Humanitārā intervence – Lielbritānija mēģina šo jēdzienu popularizēt. Gadījumos, ja kādā valstī ir nopietna, liela apmēra katastrofa, tad citas valstis it kā varētu iejaukties, lai palīdzētu civiliedzīvotājiem (piem., Kosovas gadījumā iejaucās NATO, lai glābtu civiliedzīvotājus no pašu valdības sarīkotajiem slaktiņiem). Bet citas valstis atsakās akceptēt humanitāro intervenci, jo pastāv pamatotas šaubas, ka, pastāvot šādam noteikumam, atradīsies valstis, kas to mēģinās izmanot kādai savai slēptai agresijai. Lai gan praksē ir daudz piemēru humanitārai intervencei, tomēr opinio iuris nepastāv. ANO ko līdzīgu nosaukusi par „pienākumu aizsargāt” ar DP atļauju tikai – bet arī šī koncepcija neguva atbalstu.
Preventīvā pašaizsardzība (jeb apsteidzošā pašaizsardzība) – to savukārt mēģina ieviest ASV. Tā paredz tiesības valstij, kurai draud militārs uzbrukums, īstenot tiesības uz pašaizsardzību, negaidot iebrukumu (novēršot to un uzbrūkot otrai armijai pirms tā ir paspējusi uzbrukt viņiem). Arī šī koncepcija var tikt izmantota, lai īstenotu slēptu agresiju, tāpēc tiek uztverta ar šaubām. Šī doktrīna varēja pastāvēt Aukstā kara laikā.
…
