Kriminoloģija kā zinātne par noziedzības un citu prettiesisku parādību izziņas metodēm

Pirmo reizi jēdziens kriminoloģija parādījās 19.gs.beigās. Sākumā ar to saprata etioloģijas (noziedzības iemeslu pētīšana) problēmas, par ko var arī lasīt Topinarda un Garafallo grāmatā „Kriminoloģija”. Aptuveni tajā pat laikā tiesību zinātņu speciālisti formulēja virkni uzskatu par kriminoloģijas būtību un priekšmetu. Minētie uzskati kļuva par pamatu dažādu kriminoloģijas skolu izveidi, kuras pastāv arī patreiz. Kopā ņemot, tās var iedalīt piecos pamatvirzienos:
Pirmā virziena pārstāvji neizdala kriminoloģiju kā patstāvīgu zinātnisku disciplīnu, uzskatot to par daļu no krimināltiesībām. Uz doto brīdi šādi uzskati izraisa tikai vēsturisku interesi.
Orta virziena pārstāvji kriminoloģijā iekļauj noziedzības iemeslu izpēti, cīņas metodes ar to, kriminālpolitikas, krimināltiesību un penoloģijas problēmas. Šī koncepcija radās divdesmitā gadsimta sākumā. Par šīs koncepcijas pamatlicēju kļuva Austrijas jurists Hanss Gross, kurš uzskatīja, ka kriminoloģija ietver sevī kriminālo antropoloģiju, kriminālo socioloģiju, kriminālistiku, kriminālo psiholoģiju, kriminālo politiku, penoloģiju, krimināltiesības un vēl virkni citas zinātņu nozares. …