„LU SZF Politikas zinātnes nodaļa par plaģiātu uzskata septiņus sekojošus vārdus, kas sakrīt ar cita autora/darba vārdiem, ja šie septiņi sekojošie vārdi nav citāta, kas ievietots pēdiņās, daļa. Tāpat studentiem atsaucēs korekti jānorāda avoti visiem ideju, metaforu, viedokļu, tabulu, grafiku, metodoloģijas, informācijas u.c. aizguvumiem. Atsauce jāpievieno arī gadījumos, kad students savā darbā cita autora domas pārfrāzē.”2
Attīstoties interneta tehnoloģijām un visiem pieejamajai virtuālajai telpai, plaģiātisms studentu darbos ir kļuvis par aizvien aktuālāku problēmu.
Plaģiātisma problēma Latvijas augstskolās un skolās nav nekas jauns. Attīstoties modernajām tehnoloģijām, piemēram, internetam, studenti un skolēni arvien vairāk izmanto iespēju pārkopēt materiālus un, uzliekot savu vārdu, iesniedz kopijas kā savus darbus. Datu bāzēs pieejams ļoti daudz materiālu, un pasniedzēji, skolotāji nevar izkontrolēt visu, būt informēti par visiem tur atrodamajiem darbiem. Statistika rāda, ka ļoti daudz studentu ir iesnieguši referātus, kas nepieder viņiem un arī paši ir devuši pārrakstīt vai nodot referātu citam studentam.” Uz jautājumu: „Kāda ir Juridiskās fakultātes dekāna personiskā nostāja un viedoklis attiecībā pret to, ka Latvijas Universitātes studenti uz sava vārda nodod no citiem nopirktus vai citu par samaksu uzrakstītus darbus?” Kaspara Baloža atbilde skan: „Nostāja, protams, ir negatīva, jo jebkuram studenta pētnieciskajam darbam jābūt patstāvīgi izstrādātam. Nodarbojoties ar plaģiātu, students sev izraksta intelektuālās nabadzības apliecību.”3 …
