Ierēdņa un darbinieka statuss un loma Latvijā

1918.-1940.gadi
Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918.gadā pirmo reizi Latvijas teritorijā sāka veidot vienotu, patstāvīgu un demokrātisku publiskās pārvaldes sistēmu. Civildienesta sistēma šajā periodā tika veidota, ietekmējoties no Krievijas un Vācijas civildienesta modeļiem.
1920. gada 31. martā tika izdots pirmais Latvijas valsts civildienesta likums. Šis likums bija domāts kā pagaidu likums, bet tas bija spēkā līdz pat 1927.gadam, kad tika pieņemts Civildienesta nolikums. Civildienesta nolikums paredzēja valsts civildienesta darbinieku dalījumu ierēdņos un valsts kalpotājos. Līdz ar to civildienests tolaik aptvēra daudz plašāku amatu loku nekā mūsdienās. Piemēram, pie civildienesta amatiem tolaik piederēja arī inženieru, arhitektu, agronomu, feldšeru un vecmāšu amati. Civildienesta zemākajās kategorijās bija iekļauti arī daudz tehniski amati, piemēram, šoferis, noliktavas pārzinis, dārzniece, virtuves un veļas pārzinis un pat ogļu padevējs.
Kā galvenie kritēriji kandidāta pieņemšanai darbā valsts dienestā likumā bija noteiktas dienesta pildīšanai vajadzīgās spējas, attiecīga izglītība un praktiskā sagatavotība. Turklāt par ierēdņiem varēja pieņemt tikai tādas personas, kas pietiekami pārvaldīja valsts valodu. Darbiniekam valsts dienestā bija jābūt vismaz 18 gadus vecam, viņš nedrīkstēja atrasties aizgādniecībā un viņš nedrīkstēja būt tuvs tiešā priekšnieka radinieks. Jaunajiem darbiniekiem tika noteikts pārbaudes laiks viena gada garumā.…