Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ
14,20 € Add to cart
Add to Wish List
Want cheaper?
ID number:282754
 
Author:
Evaluation:
Published: 15.02.2013.
Language: Latvian
Level: College/University
Literature: n/a
References: Not used
Extract

INFORMĀCIJAS PIEEJAMĪBAS REGULĒJUMS
Tiesības saņemt informāciju ir cilvēktiesības, viena no vārda brīvības neatņemamām sastāvdaļām (Satversme 100.p., VCD 19.p., ECK 10.p.). Persona nevar realizēt vārda un domu brīvību, ja tās rīcībā nav nepieciešamās informācijas, kas veido tās uzskatus.
Nacionālais regulējums ir cieši saistīts ar ECT praksi, kā pareizi šīs tiesības jāinterpretē. ECT tiesības iegūt informāciju interpretē sašaurināti, aprobežojot to saturu ar aizliegumu valstij ierobežot kādas personas iespējas nodot sabiedrībai attiecīgo informāciju, ārpus šo tiesību satura atstājot valsts pienākumu pašai sniegt prasīto informāciju vai sniegt to pēc savas iniciatīvas, tomēr ECK var palīdzēt gadījumos, kad izdodas pierādīt nevis 10.p., bet gan citos ECK pantos nostiprinātos tiesību pārkāpumus.
Informācijas pieejamības pamatā ir caurskatāmības princips – viens no četriem galvenajiem ES principiem.
No 2009.gada ES dalībvalstīm, interpretējot ES tiesību normas, ir saistoša ES Pamattiesību harta. Piemēram, tiesības uz privātas dzīves neaizskaramību – arī datu aizsardzību, tiesības uz informācijas brīvību. Visi ES normatīvie akti iet caur Eiropas Pamattiesību aģentūru, kura izvērtē, vai tie nepārkāpj kādu ESPH noteikto tiesību.
Atklātības mērķis – nodrošināt tiesiskumu, netieši kontrolēt, piemēram, kā tiek izmantoti iestādes līdzekļi, novērst patvaļu (patvaļas aizlieguma principa pārkāpšanu).
ES dalībvalstīm neprasa ievērot kādas konkrētas detalizētas prasības – tikai nosaka informācijas pieejamības tiesību ietvaru, pārējais ir valsts iekšējā lieta (cik plaši, kādā apjomā šo informācijas atklātību nodrošināt). Vienīgais aspekts, ko ES regulē, ir informācijas atkalizmantošana – iestādes rīcībā esošās informācijas izmantošana, ko veic iestāde vai privātpersona komerciāliem vai nekomerciāliem mērķiem, kas nav šīs informācijas radīšanas sākotnējais mērķis. Ja iestāde nodrošina informācijas atkalizmantošanu, tad tas jādara uz vienādiem pamatiem visiem. Nedrīkst radīt monopolu, jādod arī citiem iespēja (piemēram, UR un Lursoft pārdod informāciju no LR).
ES tiek uzskatīts, ka jābūt neatkarīgai institūcijai, kas izskata atkalizmantošanas piešķīruma strīdus (tai nevajadzētu būt administratīvajai tiesai).
Pirmā tiesību norma, kas Latvijā paredzēja personas tiesības prasīt kādu informāciju, bija 1990.gada likums „Par UR”. Līdz Informācijas atklātības likumam un Satversmes 8.nodaļas pieņemšanai bija tā – ja nebija normatīvajā aktā tieši noteikts, ka var saņemt informāciju, tad šo informāciju nevarēja saņemt. Tagad ir otrādāk – viss, kas nav noteikts kā ierobežotas pieejamības informācija, ir visiem pieejams.
Informācijas atklātības likums informāciju iedala:
1)vispārpieejama informācija – informācija ir vispārpieejama, ja vien tā nav klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija;
2)ierobežotas pieejamības informācija – tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personas likumiskajām interesēm. To parasti neizpauž, bet ir gadījumi, kad sabiedrības intereses uzzināt var būt lielāka.
Par ierobežotas pieejamības uzskata informāciju:
1)kurai šāds statuss noteikts ar likumu;
2)kas paredzēta un noteikta iestādes iekšējai lietošanai – piemēram, lēmumu projekti līdz galīgā lēmuma pieņemšanai nav jāizsniedz, iekšējās drošības noteikumu utt.;
3)kas ir komercnoslēpums, izņemot gadījumus, kad ir noslēgts iepirkuma līgums saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu vai cita veida līgums par rīcību ar valsts vai pašvaldību līdzekļiem un mantu;
4)par fiziskas personas privāto dzīvi;
5)kas attiecas uz atestācijas, eksāmenu, iesniegto projektu (izņemot projektus, kuru finansēšana paredzēta ar valsts sniegtu galvojumu), konkursu (izņemot konkursus, kas saistīti ar iepirkumiem valsts vai pašvaldību vajadzībām vai citādi saistīti ar rīcību ar valsts vai pašvaldību līdzekļiem vai mantu) un citu līdzīga rakstura novērtējuma procesu;
6)dienesta vajadzībām – to regulē MK noteikumi (ja informācija saistīta ar valsts drošību);
7)kas ir NATO un ES informācija, kura apzīmēta ar „unclassified” vai „limite”.
Ja ierobežotas pieejamības statuss nav noteikts ar likumu, tad iestādes vadītājs vai informācijas autors, norādot IAL vai citos likumos paredzēto pamatojumu, nosaka ierobežotas pieejamības statusu (uz laiku, kas nav ilgāks par gadu).
Ideja ir tāda – tā kā ierobežotas pieejamības informācijas uzskaitījums ir noteikts likumā, tad tikai likumdevējs var mainīt šo statusu – Satversmes 116.p. nosaka, ka šādas tiesības var ierobežot ar likumu (MK un iestādes nav tiesīgas to darīt). Piemēram, publisku līdzekļu izlietojums nekādā gadījumā nedrīkst būt konfidenciāls.
Latvijā IAL īsti nav uzraudzības institūcijas. Agrāk bija Datu aizsardzība inspekcija, bet tai nebija nekādu tiesību iedarboties uz valsts pārvaldes iestādēm. Vairs nav speciālas iestādes, IAL uzrauga administratīvā tiesa (tas īsti nav efektīvi, jo, kamēr lieta tiek skatīta vairākās instancēs, personai šī informācija var kļūt nevajadzīga). Informācijas atteikums ir AA.
IAL attiecas ne tikai uz iestādēm institucionālā nozīmē, bet arī funkcionālā. Piemēram, ja tiesa atsaka izsniegt lietu, jāapstrīd šis atteikums Tieslietu ministrijā, pēc tam tikai var administratīvajā tiesā. Šajos gadījumos tiesa veic arhīva funkcijas, nevis tiesas spriešanu. Tātad tiesa, prokuratūra, Saeimas kanceleja un citas „iestādes” var būt iestādes IAL izpratnē – informācijas atteikums veidojas kā nelabvēlīgs AA.
Uz valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām IAL pilnībā neattiecas. Nav tiesību prasīt tādu informāciju par kapitālsabiedrībām, kas nav par valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu. Un, piemēram, ja valsts vai pašvaldības atbildīgais iestādei nav informācijas par savā pārraudzībā esošo kapitālsabiedrību, tad šai iestādei ir pienākums pašai radīt informāciju, kurai principā iestādei būtu jābūt.
Lai saņemtu informāciju, jāiesniedz iesniegums:
*lai saņemtu vispārpieejamu informāciju – nav jānorāda mērķis, pamatojums, personas kods. Svarīgi noradīt tikai vārdu, uzvārdu, adresi;
*lai saņemtu ierobežotas pieejamības informāciju – tad jāizvērtē pieprasītājs, viņam jānorāda pamatojums, informācijas nepieciešamības mērķis (tas viss jāvērtē pēc būtības, jo, piemēram, var būt gadījums, kad persona ir kļūdījusies, un ar pieprasīto informāciju nemaz izteiktais mērķis nav sasniedzams).
Šobrīd, ja cilvēks pieprasa liela apmēra informāciju, iestāde var atteikt izsniegšanu, ja tas traucē iestādes darbību, tad personu uzaicina uz vietas apskatīties (un tas nav uzskatāms par atteikumu, bet gan par informācijas sniegšanas veidu).
Ja informācijas sagatavošana prasa papildus darbu, tad iestāde var pieprasīt samaksu (MK noteikumi regulē tās apmēru). Bet praksē bieži ir gadījumi, kad iestādes noteiktā samaksa ir tik niecīga, kad tās iegūšanai no informācijas pieprasītāja ir lielāki administrācijas izdevumi nekā ieguvums (jo iestādei atkal jāsūta personai vēstule, ka jāapmaksā noteikta summa – vēstules nosūtīšana dažkārt var izmaksāt dārgāk, ja personai būtu jāmaksā tikai pāris santīmi).

Author's comment
Work pack:
GREAT DEAL buying in a pack your savings −10,70 €
Work pack Nr. 1329840
Load more similar papers

Atlants

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register