Konstitucionālās asamblejas institūta darbība un tās pieņemtās konstitūcijas dažās Eiropas valstīs

IV. Secinājumi
Izstrādājot šo darbu, tā autors izdarīja šādus secinājumus:
1. Hannas Ārentas uzskats, ka tautas gribā pamatota konstitūcija nevar ilgstoši pastāvēt, jo cilvēku kopuma griba „jau pēc definīcijas ir mūžam mainīga“, ko viņa secina no Francijas pieredzes, citu Eiropas valstu konstitūciju vēsturei neatbilst.
2. Konstitucionālās asamblejas sastāva politiskie uzskati un intereses tieši atspoguļojas tās izstrā-dātās konstitūcijas saturā, un šī sakarība rada nepieciešamību panākt kompromisu, kas kaut kādā mērā apmierinātu vairākumu deputātu.
3. Konstitucionālās asamblejas locekļiem nepieciešamas plašākas zināšanas par politiku, valsti un – it īpaši – par tiesībām nekā parlamenta locekļiem.
4. Konstitucionālās asamblejas izstrādē var būt noderīga gan savas valsts, gan citu valstu pieredze, turklāt vienlīdz nozīmīga ir gan pozitīvā, gan negatīvā pieredze.
5. Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija sevī ietver labas pārvaldības principa iezīmes – caurska-tāmību, atbildīgumu, atskaitīšanos, līdzdalību.
6. Francijas Nacionālais konvents (1792. g.) literatūrā klasificēts kā parlaments, tomēr praksē tas darbojies kā konstitucionālā asambleja.
7. Jakobīņu režīmā Francijā saskatāmas iezīmes, kādas bija vērojamas Krievijā pēc boļševiku re-volūcijas.
8. Izstrādājot Vācijas otro konstitūciju, Parlamentārā padome ņēma vērā iepriekšējā konstitūcijā pieļautās kļūdas, ieviešot aizsargmehānismu valsts iekārtai un piešķirot pamattiesībām saistošu spēku.
9. Veimāras konstitūcijā un no tās atvasinātajā Latvijas Republikas Satversmes otrās daļas projektā pamattiesībām trūka saistošā spēka; Latvijas Satversmes sapulce šo problēmu gan konstatēja, bet konstitucionālās pieredzes trūkuma nespēja atrisināt.
…