Secinājumi
Daudzi politiķi, galvenokārt, Ulmanis diktatūrā redzēja atrisinājumu Latvijas saimnieciskajām un politiskajām problēmām. Tieši K.Ulmaņa antidemokrātiskā pārliecība un diktatoriskas tieksmes kļuva par vienu no galvenajiem apvērsuma cēloņiem.
1934.gada 15.maijā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā notika valsts apvērsums. Tika atlaista Saeima, ieviests ārkārtējs stāvoklis, apturēta politisko partiju darbība, ierobežota vārda un preses brīvība. Daudzi politiskie pretinieki uz laiku nonāca ieslodzījumā. Jaunā vara apsolīja izstrādāt jaunu Satversmi, taču tas netika izdarīts. 1935.gada martā politiskās partijas pašlikvidējās vai tika likvidētas, tika ierobežota sabiedrisko organizāciju darbība, pakļaujot tās noteiktām nozarēm, profesijām, arodiem izveidotam un valsts kontrolētām kamerām. Pilsoniskās brīvības netika likvidētas pilnība, tomēr tika stipri ierobežotas, kā arī tika aizliegti ielu gājieni un ieviesta cenzūra preses izdevumiem. Visu turpmāko laiku līdz pat padomju okupācijai pastāvēja K.Ulmaņa vienpersoniskais autoritārais režīms. Tas bija iespējams tāpēc, ka demokrātijai samērā jaunā valstī bija būtiski trūkumi, kas izraisīja nepatiku lielā sabiedrības daļā. Latvijā pastāvēja diktatūra , K.Ulmanis tika nesamērīgi slavināts, bet personas, kurām bija „nepareizs” viedoklis, pazuda no politiskās dzīves skatuves. Tajā pašā laikā saimnieciskā dzīve piedzīvoja uzplaukumu. Līdz ar rūpniecības attīstīšanos, radās darba vietas. Arī lauksaimniecībā lielākā daļa valsts iedzīvotāju baudīja lielu valsts atbalstu, valsts veicināja vietējo ražošanu. Latvija sekmīgi eksportēja savu lauksaimniecības produkciju. Atsevišķi Latvijā ražoti rūpniecības izstrādājumi kļuva plaši pazīstami ārpus valsts robežām. Attīstījās izglītība un kultūra. Lielākā daļa iedzīvotāju K.Ulmaņa režīmu uztvēra pozitīvi, jo K.Ulmaņa sociāli ekonomiskās koncepcijas pamatā bija sociālais taisnīgums, nacionālais taisnīgums, saimnieciskā neatkarība, demogrāfiskās aktivitātes stiprināšana, izglītības un kultūras attīstība.
K.Ulmanis par svarīgu uzskatīja to, ka nepieciešams izstrādāt Civillikumu, lai Latvijā būtu vienots Civillikums, kas regulētu gan fizisko, gan juridisko personu savstarpējās tiesiskās attiecības, lai panāktu Latgales tiesiskās kārtības konsolidēšanu ar pārējo Latviju. Un 1937.gadā tika izstrādāts patstāvīgs Latvijas Civillikums. Šis likums tika piemērots Latvijas iedzīvotāju vajadzībām, nesadalot tos pēc apgabaliem, šķirām un kārtām, kā tas tika darīts pirms tam.
Civiltiesiskās attiecības nepakļaujas tiešai valsts ietekmei. Tās nodrošina civiltiesību subjektu līdztiesību un rīcības brīvību likuma noteiktās robežas vai pat ārpus tā robežām, ja likumā nav tiešu aizliegumu un ja tiek ievērots taisnības princips, kas ir visu civilo attiecību pamatā. Bet, lai ievērotu tiesības principu, arī civiltiesisko sfēru ir nepieciešams regulēt ar tiesību normu palīdzību. Ja visi cilvēki pamatotos uz morāles normām, labiem tikumiem un taisnību, iespējams, civiltiesības vispār nebūtu vajadzīgas. …
