Kopsavilkums
Sasniedzot darbā izvirzīto mērķi un uzdevumus, autore aizstāvēšanai izvirza šādas tēzes:
1. Kriminālprocesā iesaistītām personām likumdevējs normatīvajos tiesību aktos paredzējis cilvēktiesību ievērošanu, taču praksē to nodrošināt un realizēt pilnībā vienmēr nav iespējams. Lai tiktu ievērotas cilvēktiesības, valsts iestādēm, iejaucoties personas tiesībās, ir jāizvērtē un jāpamato iejaukšanās nepieciešamība pirms rīcības veikšanas, kā arī jāanalizē, vai iespējams iztikt bez iejaukšanās.
2. Latvijā, atšķirībā no izpētītajām ārvalstīm, speciālās izmeklēšanas darbības un operatīvās darbības, kas pēc būtības ir līdzīgas, ir regulētas divos likumos. Taču šo divu institūtu līdzāspastāvēšana un vienlaicīga realizācija ir iespējama, ja vien Operatīvās darbības likums objektīvāk regulētu atļaujas došanas kārtību un būtu stingra, vienota kompetento iestāžu nostāja par operatīvo darbību nepieciešamību kriminālprocesa gaitā.
3. Izmeklēšanas tiesneša lēmums par speciālo izmeklēšanas darbību veikšanu aizskar personas tiesības, piemēram, atļaujot noklausīties personas telefonsarunas, notiek iejaukšanās personas privātajā dzīvē. Taču persona nevar savas tiesības aizstāvēt, pat apstrīdot lēmumu, jo izmeklēšanas tiesneša lēmums līdz speciālo izmeklēšanas darbību pabeigšanai un brīdim, kad persona iepazīstas ar krimināllietas materiāliem, nav pieejams.
4. Fiksēt ar tehniskajiem līdzekļiem, veicot speciālās izmeklēšanas darbības, iespējams to, kas attiecas vai varētu attiekties uz krimināllietu, taču, ja notiek, piemēram, ieraksts, tiek fiksēts viss. Notiek nepamatota iejaukšanās personas tiesībās. Kriminālprocesa likuma 232.pants šo situāciju risina ar nederīgo ziņu iznīcināšanu.
5. Kriminālprocesa likums paredz procesa virzītājam un izmeklēšanas tiesnesim darīt visu likumā atļauto, lai novērstu cilvēktiesību aizskārumu, veicot speciālās izmeklēšanas darbības. Krimināllikums pat paredz kriminālatbildību par ziņu izpaušanu. Taču fiziski valsts nespēj kontrolēt kad un kur tiks pārkāptas cilvēktiesības. Valsts var tikai mēģināt novērst vai sodīt.
6. Kriminālprocesa likums neparedz termiņu nederīgo materiālu, kuros fiksētas speciālo izmeklēšanas darbību rezultātā iegūtās ziņas, kas palielina cilvēktiesību pārkāpumu risku. Tāpēc varētu Kriminālprocesa likuma 232.panta 3.daļu papildināt aiz vārda „kriminālprocesā”, piemēram, ar vārdiem „mēneša laikā kopš konstatēts par to nederīgumu”.
7. Kriminālprocesa likuma 12.panta 3.daļa nosaka, ka konkrētas speciālās izmeklēšanas darbības drīkst veikt tikai ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu, bet Kriminālprocesa likuma 212.panta 4.daļa pieļauj procesa virzītājam atsevišķos gadījumos uzsākt speciālās izmeklēšanas darbības bez izmeklēšanas tiesneša atļaujas. Kaut arī likumu var iztulkot sistēmiski, autore tomēr piedāvā Kriminālprocesa likuma 212.panta 3.daļu papildināt aiz vārda „piekrišanu” ar vārdiem „ar atsauci uz šā panta 2.daļu”.
…
