Latvijas Republikai, kā neilgu laiku atjaunotai patstāvīgai valstij, no jauna bija un ir jārada jauna administratīvo tiesību aktu sistēma, tādēļ uzdevums par administratīvā līguma izpēti nav viegls un atziņās par to ir jābalstās ne tikai uz Latvijas, bet arī uz citu valstu pieredzi.
Saskaņā ar 2002.gada 06.jūnija “Valsts pārvaldes iekārtas likumu”1, valsts pārvaldei, kas ir demokrātiska, tiesiska, efektīva, atklāta un sabiedrībai pieejama, ir jābūt organizētai vienotā hierarhiskā sistēmā.
Minētajā likumā ir noteikti valsts pārvaldes principi un tie ir:
Valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām un darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros, kā arī savā darbībā ievēro cilvēktiesības.
Valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, bet tai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu.
Valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu, kas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā.
Valsts pārvaldi organizē, ievērojot subsidiaritātes principu.
Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas ērtāku un pieejamāku privātpersonai.
Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvāku – tās institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido.
Valsts pārvalde savā darbībā ievēro arī “Valsts pārvaldes iekārtas likumā” neminētus tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti un attīstīti iestāžu vai tiesu praksē, kā arī tiesību zinātnē.2
Saskaņā ar “Valsts pārvaldes iekārtas likuma” 9.pantu, valsts pārvalde Ministru kabineta vadībā pilda izpildvaras administratīvās funkcijas (kas ir arī valsts pārvaldes funkcijas), kas sastāv no atsevišķiem pārvaldes uzdevumiem, kā arī no atbildības par to izpildi.…
