Nobeigums
Darba gaitā ir noskaidrots klusās vietniecības jēdziena saturs. Tajā skaitā sevišķi aplūkots uzdevuma un komisijas līgumi, kuri uzskatāmi par klusās vietniecības būtisko sastāvdaļu. Pēdējā darba nodaļā ir aplūkoti klusās vietniecības ierobežojumi. Apkopojot darba saturu autors izvirza aizstāvēšanai sekojošās tēzes;
1. Klusā vietniecība ir viens no vietniecības veidiem un tāpat kā pārējie veidi radīts lai atvietotu atvietojamā rīcības spēju (iespēju). Klusais vietnieks, atšķirībā no atklātā vietnieka vai lietveža (neuzdotā lietvedībā), ar to, ka savā vārdā, bet atvietojamā interesēs, slēdz darījumus ar trešām personām. Tomēr jāņem vērā, lai līguma izpildījuma pienākums pārietu uz atvietojamo a) līgums sevišķi jāpārved ar pārjaunojuma līgumu, vai b) iegūtas lietas vai citas mantiskās vērtības ir nodotas atvietojamajam un tās viņš noteikti ir pieņēmis. Bez tam abos gadījumos galvenais priekšnosacījums ir pilnvarojuma esamība. Uz šādas pilnvaras nepieciešamību sevišķi norāda Augstākās tiesas Senāts savā spriedumā lietā nr. SCK-285.
2. Klusās vietniecības pamatā, tāpat kā atklātās vietniecības pamatā ir atvietojamā pilnvarojums, uzdevums. Sākotnēji var šķist, ka starp terminiem pilnvarojums un uzdevums nav sevišķas atšķirības, tomēr tā nav. Šiem terminiem ir liela juridiska atšķirība. Atvietojamā pilnvarojums, saskaņā ar teoriju, tiek uzskatīts par ārējo darījuma izpausmi, kas dot iespēju vietniekam darboties atvietojamā vārdā. Uzdevuma līgums ir uzskatāms par darījuma iekšējo sastāvdaļu. Tā būtība ir noregulēt atvietojamā un vietnieka civiltiesiskās attiecības un tā pamatā ir romiešu termins mandatum. No šāda slēdziena izriet, ka klusās vietniecības pamatā ir tikai un vienīgi uzdevuma līgums. Šāda veida vietniecība nav pilnvarojuma, jo klusais vietnieks darbojās savā vārdā. Ir jāņem vērā, ka šāda darījuma likumību ir grūti kontrolēt, bet tomēr jāatceras, ka tas nedrīks pārkāpt likumus vai labus tikumus un tam piemērojami Civillikuma 1415.p.
3. Uzdevuma līgums nav vienīgais līguma veids, kas var būt klusās vietniecības pamatā. Par tādiem arī atzīstami komisijas līgums un komerciālās komisijas līgums. Visiem minētiem līgumiem ir būtiskas savstarpējas atšķirības. Atšķirībā ir uzdevumu saturā. Uzdevuma līgums paredz iespēju vienoties par jebkādām, tiesiskām, darbībām, kuras vietnieks var izpildīt sava atvietojamā labā. Komisijas līgums saskaņā ar civillikuma regulējumu, paredz vietnieka pienākumu pārdot viņam uzticēto atvietojamā īpašumā esošo kustāmo lietu. Komerciālās komisijas līguma regulējums ietverts Komerclikumā un tā uzdevuma saturs sastāv no preču un vērtspapīru pirkšanas un pārdošanas, kā arī cita veida tiesisku darījumu slēgšanas. Vienīgi komerciālās komisijas līgums satur sevī komisionāra ( klusa vietnieka) tiesības uz atlīdzību (provīziju). Šāds civiltiesisks regulējums dod plašas iespējas klusās vietniecības pielietošanai gan fizisko personu civiltiesiskajos darījumos, gan komercdarījumos. Turklāt šāda civiltiesiska institūta esamība saistību tiesībās ir vispārpieņemta Eiropas Savienības dalībvalstu civiltiesisko attiecību praksē. To apliecina Eiropas saistību tiesību principu krājums, kas paredz netiešo starpniecību un to regulējošos pamatprincipus. Klusās vietniecības regulējošās pamatnostādnes ir atrodamas arī 1980.gada Romas konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām.
…
