Paternitāte – tēva tiesiskās attiecības ar bērnu, kas nodibināta uz likuma vai tiesas sprieduma pamata.1 Paternitāte nozīmē bērna un tēva attiecību sociālo un tiesisko atzīšanu.
Bieži cilvēki jauc tiesisko paternitāti ar bioloģisko paternitāti, kas ir medicīnisks jautājums. Tiesiskā paternitāte ir vērsta uz to, lai panāktu līdzsvaru starp „bioloģisko patiesību”, kas atspoguļo bioloģisko un ģenētisko paternitāti, un „sociālajām vecāku un bērnu attiecībām”, kuras attiecas uz personu, kas dzīvo kopā ar bērnu un rūpējas par tā tiesību un brīvību ievērošanu un īstenošanu.
Arī Civillikumā noteicošais faktors ir bērna izcelšanās noteikšana no tēva –paternitāte. Civillikumā noteiktie paternitātes noteikšanas veidi ir paternitātes pieņēmums, paternitātes brīvprātīga atzīšana un paternitātes noteikšana ar tiesas spriedumu.
Civillikuma 146.panta 2.daļā tiek noteikts paternitātes pieņēmums – par tēvu bērnam, kurš piedzimis sievietei (bērna mātei) laulības laikā vai ne vēlāk kā 306.dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi, laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, uzskatāms bērna mātes vīrs. Un CL 146.panta 3.daļā tiek noteikts, ka bērns, kas piedzimis sievietei ne vēlāk kā 306.dienā pēc laulības izbeigšanas, ja sieviete jau stājusies jaunā laulībā, uzskatāms par dzimušu jaunā laulībā. Šajā gadījumā par bērna tēvu tiek uzskatīts jaunais bērna mātes vīrs.
Savukārt, paternitātes brīvprātīga atzīšana un paternitātes noteikšana ar tiesas spriedumu, tiek paredzēta gadījumos, ja bērna izcelšanās no tēva nav konstatējama atbilstoši CL 146.panta 2. un 3.daļā vai tiesa atzinusi, ka bērns nav cēlies no viņa mātes vīra.2 Šādu regulējumu nosaka arī Eiropas Konvencijas par bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā. Konvencijas 4.pants paredz, ka jebkura bērna, kas nav dzimis laulībā, izcelšanās no tēva var tikt konstatēta vai noteikta ar labprātīgu atzīšanu vai ar tiesas nolēmumu.…
