1. Darba tiesību jēdziens un uzd. DL pieņēma Saeima 2001.g. 20. jūn. Spēkā stājās š.ģ. 1. jūn. DT ir zināmu TN kopums, kas regulē noteikta veida sabiedriskās attiecības. DT ir tā ties. nozare, kas regulē darba attiec., kas rodas strādājot uz darba līg. pamata. DL attiecas uz visiem darba devējiem neatkarīgi no to tiesiskā statusa, ja darba attiecības dibinās uz darba līg. pamata. Darba tiesību avoti ir uzskatīti Darba lik. vispārējos noteik. Tie ir Satversme, Latvjai saistošās tiesību normas, Darba lik. un citi NA. Arī darba koplīgums un darba kārtības noteikumi. Atšķirībā no citām ties. noz., darba ties. avoti ir arī koplīgums un darba kārtības noteikumi, kas ir lokāli NA. Ja uzņēmumā ir noslēgts darba koplīgums vai pieņemti darba kārtības noteik., tad to noteikumi ir pusēm saistoši tāpat kā NA prasības.
2. Darba likumdošanas aktu raksturojums 1) Satversme (166-168.p.), kas garantē ties. izvēlēties nodarbošanos un saņemt samaksu; 2) Starpt. TN, kuras ietvertas Saeimā ratificētajos Starpt. līg. Ja nac. likumdoš. ir pretrunā ar st. līg., kuru Latv. ir ratificējusi, tad spēkā ir st. līg.; 3) LR Darba lik.; 4) MK noteikumi; 5) citi NA: a) LR Civillikums Saistību ties. sadales norams. Šīs normas ir izmantojamas tikai tad, ja Darba lik. minēto jaut. neregulē citādi. Pilnībā tiek izmantotas normas, kas attiecas uz līg.; b) vietējas nozīmes NA (tos taisa katrā uzņēmumā un no tiem vispop. Ir darba koplīgums un darba kārtības noteikumi. Ja uzņēmumā ir noslēgts darba koplīgums vai pieņemti darba kārtības noteik., tad to noteikumi ir pusēm saistoši tāpat kā NA prasības.…
