Secinājumi: Neraugoties uz dažādajiem ierobežojumiem un saistību tiesību reglamentēšanu, Civilkodeksā minētie saistību veidi pilnībā apmierināja sociālistiskas valsts vajadzības. Savdabīga parādība bija tipveida līgumi, kas padomju saistībām bija neatņemama sastāvdaļa.
DZĪVOKĻU TIESĪBAS
LPSR dzīvokļu tiesības tika apkopotas 1983. gadā pieņemtajā LPSR Dzīvokļu kodeksā, kas apkopoja to dzīvokļu tiesisko attiecību dinamiku, kas bija notikusi pēckara posmā.
LPSR dzīvojamos namus iedalīja:
1)valsts un sabiedrisko organizāciju;
2)individuālo un kooperatīvo dzīvokļu fondā.
Valsts dzīvokļu fonds izveidojās nacionalizācijas ceļā un ceļot dzīvokļus no jauna. Lai iegūtu tiesību uz apdzīvojamo platību, bija jāstājas dzīvokļu pieprasītāju rindā pēc darba vai dzīves vietas. Dzīvokļu rindā varēja nostāvēt pat vairākus gadu desmitus, ja nebija sevišķi apstākļi, piemēram, vispār nebija, kur dzīvot; dzīvojamā platība uz vienu iemītnieku bija mazāka par 4,5 kvadrātmetriem; bija piešķirts kara veterāna statuss, jaunā speciālista tiesības u.tml.
Izlikt no aizņemtām telpām varēja tikai tiesas ceļā.
Savdabīgs plānsaimniecības fenomens bija nepieciešamās dzīvojamās platības aprēķināšana vienam cilvēkam. LPSR tika uzskatīts, ka vienam cilvēkam ir pietiekami 9 kvadrātmetri (Rīgas un Jūrmalas pilsētās – 12).
Apdzīvojamā platība skaitījās istaba (tajā neietilpa tualete, gaitenis un virtuve). Intelektuālā darba veicējiem bija tiesības uz papildplatību (+ vēl vienu istabu). Vienai ģimenei bija tiesības uz vienu apdzīvojamo platību, jo dzīvojamā platība bija paredzēta vienīgi personisko vajadzību apmierināšanai. Ja mantošanas kārtā vai ar dāvinājumu piekrita vēl kāda apdzīvojamā platība, tad viens no īpašumiem bija jāatsavina gada laikā.
No 1948. gada padomju pilsoņiem atļāva pirkt un būvēt individuālās mājas. Par saviem līdzekļiem celtās mājas nonāca personiskā īpašumā. Tomēr būvniecībā bija jāievēro, ka privātmājas dzīvojamā platība vienai ģimenei nevarēja pārsniegt 60 kvadrātmetrus, tikai 80. gados to palielināja līdz 130 kvadrātmetriem.
No 1962. gada sāka celt kooperatīvos dzīvokļus, kas bija visa kooperatīva īpašums.
Secinājumi: LPSR dzīvokļu tiesības bija stingri reglamentētas, lai varētu sekmīgi pildīt plānsaimniecību, un nevienam no padomju pilsoņiem nevarētu rasties pārāk daudz īpašuma, jo bija notikusi privātīpašuma likvidācija. Tādēļ dzīvokļu tiesībās bija svarīgi noteikt, cik liela apdzīvojamā platība var piederēt vienai ģimenei, lai tā varētu apmierināt tikai savas personiskās vajadzības. Padomju ideoloģija uzskatīja privātīpašumu par lielāko ļaunumu, kas ļauj vienai paverdzināt citus, tāpēc tik stingri bija noteiktas dzīvokļu tiesības.
…
