Administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas tiesiskie aspekti

IEVADS
Administratīvo pārkāpumu likumdošanas uzdevums ir aizsargāt sabiedrisko iekārtu, īpašumu, pilsoņu sociāli ekonomiskās, politiskās un personiskās tiesības un brīvības, kā arī komersantu, iestāžu un organizāciju tiesības un likumīgās intereses, noteikto pārvaldes kārtību, valsts un sabiedrisko kārtību, nostiprināt likumību, novērst tiesību pārkāpumus, audzināt pilsoņus likumu precīzas un stingras ievērošanas garā, ieaudzināt viņos cieņas pilnu attieksmi pret citu pilsoņu tiesībām, godu un pašcieņu, pret sadzīves noteikumiem, apzinīgu attieksmi pret saviem pienākumiem un atbildību sabiedrības priekšā.1
Sevišķi daudz administratīvi procesuālo normu ir ietverts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas ļauj secināt, ka no administratīvā procesa likumdevējs ir izdalījis īpašu tā paveidu – lietvedību administratīvo pārkāpumu lietās. Tāpat atsevišķas materiālo administratīvo tiesību apakšnozares regulējošajos likumos parasti tiek ietvertas administratīvi procesuālās normas, kas lielākā vai mazākā mērā modificē Administratīvā procesa likumu, nosakot citādu regulējumu šo konkrēto lietu kategoriju izskatīšanai2 . Kā arī būtisks ir fakts, ka iestādes iekšējo normatīvo aktu regulējums var palīdzēt ārējos normatīvos aktos ietverto tiesību normu satura konkretizācijai.
Ņemot vērā minēto, autore uzskata, ka ir nepieciešams izpētīt, vai reāli darbojas normatīvajos aktos noteiktais un kā tas izpaužas dzīvē un vai ir sasniegts sākotnēji izvirzītais normatīvā akta mērķis.
Ievērojot spēkā esošo tiesisko regulējumu, administratīvo pārkāpumu lietas var iedalīt divos veidos:
• lietas, kuras izskata un kurās sodu uzliek iestāde,
• lietas, kuras saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 213.pantu izskata un kurās sodu uzliek rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis.
Tā kā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ietverts liels skaits iestāžu, kas ir tiesīgas izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas un piemērot sodus, tad autore savā darbā izvēlējās izpētīt konkrētas kategorijas iestādes, kam ir tiesības izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas, proti, t.s. „neatkarīgās” jeb patstāvīgās iestādes, vienlaikus analizējot šo iestāžu izveidošanu, tām piešķirtās funkcijas un to statusu kontekstā ar administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajā kārtībā un ar to saistīto problemātiku.
Lai gan savā laikā Koncepcijas „neatkarīgo” jeb patstāvīgo iestāžu statusa regulēšanai darba grupa norādījusi uz vairākām iestādēm, kas atbilst patstāvīgas iestādes pazīmēm, autore savā darbā pievērsīsies tikai tām patstāvīgajām iestādēm, kurām ir tiesības konstatēt administratīvo pārkāpumu, sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu, izskatīt lietu un piemērot administratīvo sodu. Šīs iestādes ir Tiesībsarga birojs, Nacionālā radio un televīzijas padome un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija.
Jānorāda, ka minētajā koncepcijā tās izstrādātāji norādīja uz vienu iestādi, kuras statuss neatbilst patstāvīgas iestādes statusam saskaņā ar pašreiz spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet kuras statusa izmaiņas nepieciešamība izriet no Eiropas Komisijas direktīvas un šīs iestādes funkcijām. Runa ir par Datu valsts inspekciju un, tā kā autore analizēs arī šīs iestādes tiesības izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas, tad vienlaikus rodas nepieciešamība argumentēt, kāpēc autore uzskata Datu valsts inspekcijas pielīdzināšanu patstāvīgai iestādei par pamatotu.
Interesants ir arī fakts, ka savulaik gan Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, gan Satversmes tiesa pievērsusies jautājumam par tiesnešu lēmumu juridisko dabu, proti, vai izskatot administratīvo lietu un piemērojot administratīvo sodu vai uzliekot administratīvo sodu par necieņu pret tiesu kāda tiesas procesa laikā, tiesnesis realizē tiesas funkciju vai tomēr pieņem administratīvo aktu tā klasiskajā izpratnē.
Līdz ar to autorei ir interesanti izpētīt, pie kādiem secinājumiem nonākušas abas minētās tiesas un kādi argumenti bijuši par pamatu šādiem secinājumiem, un vai pastāv arī cits viedoklis šajā jautājumā. Tāpēc attiecībā uz administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanu tiesā, autore koncentrēsies uz problemātiku un diskusijām, kas saistīta ar tiesnešu lēmumu administratīvo pārkāpumu lietās juridisko dabu un analizēs tiesās izskatāmo administratīvo pārkāpumu lietu kategorijas, jo pats administratīvais process tiesā kopumā jau ir salīdzinoši bieži analizēts un pētīts.
Jautājums par administratīvo pārkāpumu lietu kategorijām, savukārt, ir ieinteresējis autori no tā aspekta, ka vairumā gadījumu informācija, kas saistīta ar administratīvo pārkāpumu lietām, lielākoties masu medijos tiek atspoguļota negatīvi. Pēc autores personīgajiem novērojumiem tās vairumā gadījumu ir administratīvo pārkāpumu lietas par ceļu satiksmes drošības noteikumu pārkāpumiem un t.s. nodokļu un nodevu lietas. Tāpēc autore vēlas noskaidrot, vai praksē tiešām šo divu kategoriju lietas tiek skatītas visvairāk, vai arī to izskatīšanas skaits ir līdzvērtīgs pārējām lietām, tikai šo divu kategoriju lietas tiek sabiedrībā uztvertas daudz sensitīvāk dēļ iestādēm, kas ar tām saistītas, proti, Ceļu policija un Valsts ieņēmumu dienests, un ar tām saistīto negatīvo publicitāti.
Līdz ar to darba objekts ir administratīvo pārkāpumu lietu izpēte, bet darba mērķis ir izpētīt problemātiku, kas saistīta ar administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanu valsts iestādēs un tiesā. Tāpēc darba uzdevumi izvirzītā mērķa sasniegšanai ir šādi:
• administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas vēsturiskās attīstības un mūsdienu regulējuma izpēte;
• administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas kārtības patstāvīgās valsts iestādēs izpēte un analīze;
• administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas kārtības tiesā izpēte un analīze.
Lai darba gaitā varētu veikt analīzi un izdarīt secinājumus, izmantoti šādi materiāli:
• literatūra par administratīvajām tiesībām, tai skaitā Kārļa Dišlera, Jāņa Kalaca un Jautrītes Briedes darbi;
• publikācijas periodiskajos izdevumos;
• Latvijas Republikas normatīvie akti;
• tiesu prakse (gan Satversmes tiesas spriedumi, gan administratīvo tiesu spriedumi);
• prakses laikā iegūtie materiāli;
• kā arī informācija meklēta interneta resursos, proti, attiecīgo iestāžu mājās lapās.
Darbā izmantota arī salīdzinošā analīze, savstarpēji salīdzinot Tiesībsarga biroja, Nacionālā radio un televīzijas padomes, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas un Datu valsts inspekcijas tiesības, pienākumus un to apjomu izskatot administratīvā pārkāpuma lietas.
Darba iedalījums tiek veidots šādi: pirmajā nodaļā tiek apskatīta administratīvo tiesību un administratīvo tiesību zinātnes attīstība, administratīvo tiesu rašanās un attīstība, kā arī apskatīts administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas normatīvais regulējums.
Darba otrajā nodaļā tiek apskatīta administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšana patstāvīgajās iestādēs – Tiesībsarga birojā, Nacionālā radio un televīzijas padomē, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā un Datu valsts inspekcijā -, tai skaitā sniedzot arī nelielu ieskatu šo iestāžu izveides procesā, to funkciju un statusa aprakstā, bez kā nebūtu iespējams pilnībā izprast problemātiku, kas saistīta ar patstāvīgo iestāžu lēmumu pārsūdzības kārtību.
Savukārt trešajā nodaļā tiek analizēta administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšana tiesā,

proti, vispārējās jurisdikcijas tiesnešu lēmumu juridiskā daba administratīvo pārkāpumu lietās un apskatītas administratīvo pārkāpumu lietu kategorijas, kas tiek izskatītas tiesās.
Uz iepriekš minētās analīzes pamata tiek izdarīti secinājumi par problemātiku, kas saistīta ar administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanu valsts iestādēs un tiesās un sniegti konkrēti priekšlikumi minēto problēmu novēršanai, piedāvājot attiecīgo normatīvo aktu grozījumu redakcijas.
…