„Ja jūs esat par vārda brīvību, tad jūs esat par tiesībām paust tieši tos uzskatus, kurus nicināt. Citādi jūs neesat par vārda brīvību.” /Noums Čomskis/ [15]
Vārda brīvība ir viena no cilvēka brīvībām, kas ir cilvēktiesību neatņemama sastāvdaļa. Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijas Preambulā minēts, ka cilvēku augstākais centiens ir radīt tādu pasauli, kurā cilvēkiem būs vārda un pārliecības brīvība, kur tie būs brīvi no bailēm un trūkuma. Šādu pasauli diezin vai ir iespējams radīt, jo kamēr pasaulē pastāv un pastāvēs bailes, tikmēr nebūs iespējama pilnīga vārda un pārliecības brīvība. Daudzviet pasaulē vārda brīvības ierobežošanas vietā tiek ierobežota cenzūra – tas, kas apdraud šo tik svarīgo cilvēka brīvību.
Es izvēlējos šādu kursa darba tēmu, jo jautājumi par cenzūru, tās nepieciešamību un pieredzi pagātnē, sabiedrībā ik pa laikam aktualizējas. Iemesli ir dažādi – kāds skandāls, kas saistīts ar personas privātās informācijas publicēšanu, interneta vides kā domu izteikšanas vietas popularizēšanās un daudzi citi. Cilvēki bieži vien jauc cenzūru ar visatļautības ierobežošanu. Tiesības uz brīvu domu apmaiņu un komunikāciju (preses, vārda brīvība u.c.) būtībā ir neierobežotas, tādēļ pastāv ļoti liela iespējamība, ka šīs tiesības varētu aizskart kādas citas personas tiesības (piem., tiesības uz cilvēka cieņas ievērošanu). Tieši tādēļ ir radīti noteikumi, kādos gadījumos šīs tiesības - brīvi izteikt savas domas - drīkst ierobežot.
Tiesības uz vārda brīvību piemīt ikvienam no mums, neraugoties ne uz tautību, ne dzimumu ne arī kādiem citiem faktoriem. Šīs tiesības lielā mērā piemīt arī masu saziņas līdzekļiem, jo tie ir lielākie starpnieki domu apmaiņā, ideju paušanā (utml.) starp indivīdiem. Tādēļ šajā darbā aplūkosim, kas un kā regulē to darbību.…
