Tiesības uz taisnīgu tiesu. Ko īsti ietver šis jēdziens? Vai tikai konkrētās tiesības uz taisnīgu tiesu vai arī visu to tiesību nodrošinājumu, kas nepieciešams, lai tiktu ievērotas tiesības uz taisnīgu tiesu?
Tiesības uz taisnīgu tiesu regulē daudzi starptautiskie cilvēktiesību akti, gan arī dažādi Latvijas Republikas likumdošanas akti. Šīs tiesības regulē gan Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija, gan Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, gan Satversme, kā arī speciālie tiesību akti, tai skaitā Kriminālprocesa kodekss, Civilprocess u.c.
Dažos aktos ir noteiktas vispārējas tiesības uz taisnīgu tiesu, citi panti nosaka konkrētāk, kas tad slēpjas zem šī jēdziena ”tiesības uz taisnīgu tiesu”. Kā redzams no starptautisko aktu regulējuma, tad tiek noteiktas, gan konkrētās tiesības uz taisnīgu tiesu, gan arī diezgan plašs tiesību apkopojums, kas nepieciešams, lai nodrošinātu šīs tiesības, zem šī jēdziena tiek nosauktas gan tiesības uz objektīvu un neatkarīgu tiesu, gan nevainīguma prezumpcija, gan procesuālo tiesību minimums krimināltiesībās, kā arī tiesības uz pārsūdzību. Lai gan nevar šīs tiesību daļas strikti nodalīt, tomēr mēģināšu savā kursa darbā tās apskatīt atsevišķi un sīkāk katru par sevi.
Pēc savas būtības tiesības uz taisnīgu tiesu ir absolūtas, tās nevar tikt ierobežotas, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, kā to nosaka Satversmes 116.pants, tomēr pārsūdzības tiesības, kas ir tiesību uz taisnīgu tiesu daļa, nav absolūtas visās tiesību jomās, valsts var noteikt atsevišķu tiesību sfēru, kurā ir iespējama pārsūdzība un kurā nē. …
