KOPSAVILKUMS
Ikvienas sabiedrības un valsts dzīves neatņemama prasība ir kārtība un stabilitāte. Bez uzvedības noteikumu nostiprināšanas nav iespējams uzlabot cilvēku dzīvi un darbību.
Tiesību piemērošana ir viena no valsts darbības formām, kas ir vērsta uz tiesību īstenošanu dzīvē. Tas ir metodoloģisks process, kura rezultātā tiesības kļūst par tiesisko realitāti. Lai tiesību normas īstenotu savu regulatīvo funkciju, tās ir jāpiemēro. Tiesību normas piemērotājam, izšķirot kādu konkrētu dzīves gadījumu, ir jāatrod uz šo gadījumu attiecināma tiesību norma un ar tiesību normu piemērošanas aktu jānosaka un jākonkretizē šajā normā paredzētās tiesiskās sekas.
Tiesību normām, atšķirībā no pārējām sociālajām normām ir savas specifiskas īpatnības. Tiesību normas var definēt arī kā kompetentu valsts iestāžu noteiktus vai sankcionētus vispārīga rakstura uzvedības noteikumus, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības un to izpildi garantē valsts. Tiesību normas ir tiesību pamatšūnas, kas kopumā veido tiesību sistēmu. Tiesību normas piemēro gadījumos, ja tiek veikti tiesību pārkāpumi.
Tiesību galvenais mērķis ir taisnīgums, ar funkcijām nodrošināt kārtību, brīvību, sociālo drošību, sadarbību (kooperācija) un integrāciju. Tiesību piemērošana ir valsts pilnvaroto iestāžu un amatpersonu lietu izskatīšana un lēmuma pieņemšana. Tiesību galvenais mērķis ir taisnīgums. Tiesību normu piemērošanu var iedalīt vairākās stadijās, kur tiesību piemērotājs, izmantojot tiesību zinātnes atziņas un juridiskās metodes zināšanas konstatē faktisko situāciju, meklē spēkā esošas tiesības un pieņem lēmumu, kas atstāj ietekmi uz faktiskās situācijas dalībniekiem. Gan vācu tiesību zinātnieku, profesoru, gan latviešu autoru domas dalās par šo normu piemērošanas pakāpju skaitu un to detalizācijas pakāpi, tomēr šajos uzskatos var saskatīt vienotu idejisko modeli. Tiesību normu piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir to satura precīza noskaidrošana un iztulkošana.
…
