SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Mantinieki manto pēc likuma, kad nav mantojuma līguma vai testamenta vai kad tie nav spēkā.
Likumiskās mantošanas pamatā ir mantojuma atstājēja un likumisko mantinieku tuvākā vai tālākā ģimeniskās vai radnieciskās attiecības, pēc pamatprincipa, ka pirmkārt manto tuvākie.
Pārdzīvojušais laulātais manto no mirušā neatkarīgi no tā, kāds mantisko attiecību veids pastāvējis starp laulātajiem laulības laikā. Laulāto tiesības un pienākumus, līdz ar to arī pārdzīvojušā laulātā mantošana tiesību rada tikai likumā noteiktā kārtībā reģistrēta laulība. Ja ir pastāvējusi laulāto mantas šķirtība, mantojums atklājas uz visu mirušā laulāto mantu. Ja ir pastāvējusi laulāto mantas kopība, un viens no laulātajiem mirst, tad mantojums atklājas uz to, kas piederēja mirušam laulātajam..
Ja pārdzīvojušam laulātajam palikuši bērni un ja bērnu skaits ir mazāks par četriem, tad viņš saņem tikpat lielu mantojuma daļu, cik lielu saņem katrs bērns. Ja bērni ir četri un vairāk, tad laulātais saņem vienu ceturto daļu neatkarīgi no bērnu skaita.
Kad pārdzīvojušais laulātais manto kopīgi ar bērniem un bērni vēl ir nepilngadīgi, viņš ieņem mirušā vietu un turpina mantas kopību ar bērniem.
Likums nosaka iespēju laulātajam pārvaldīt visu nedalīto mantojumu, bet tikai tad, ja mantojums ir tik mazs, ka to sadalot nav iespējams uzturēt nepilngadīgos bērnus.
Ja mirušajam laulātajam nepaliek ne lejupējo, ne adoptēto, ne augšupējo, ne brāļu vai māsu, vai to bērnu, vai ja palikušie atkrīt, tad visu mantojumu saņem pārdzīvojušais laulātais.
Ja pēc mantojuma atstājēja nāves viņam mantinieki nav palikuši vai šie mantinieki likumiskā termiņā pēc publikācijas par mantojuma atklāšanos nav ieradušies vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības, tad manta piekrīt valstij.
…
