Turklāt, ik gadu Latvijā par noziedzīgiem nodarījumiem notiesā vairāk nekā 10 000 cilvēku, kas ir 0,43% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Gan šis fakts, gan abas iepriekšminētās problēmas ir iemesls, kāpēc autore izvēlējusies aplūko šo tēmu tuvāk.
Darba tēma „Latvijas Republikas Ieslodzījuma vietu raksturojums”.
Darba mērķis: noskaidrot Ieslodzījuma vietu pārvaldes nozīmi drošības līdzekļa un brīvības atņemšanas kā kriminālsoda izpildes nodrošināšanā.
Darba uzdevumi:
1.izpētīt Ieslodzījuma vietu vēsturisko attīstību;
2.raksturot ieslodzījuma vietu pārvaldes funkcijas;
3.raksturot ieslodzījuma vietas;
4.izanalizēt cilvēktiesību ievērošanu ieslodzījuma vietās;
5.izvērtēt komercdarbības (nodarbinātības) iespējas ieslodzījuma vietās.
Pētījuma objekts: cilvēktiesību ievērošana Latvijas ieslodzījuma vietās un iespējas notiesātājiem pēc soda izciešanas sākt cilvēka cienīgu dzīvi.
Pētījuma metodes: darba pētījuma daļā izmantota padziļinātā intervija, kā arī Latvijas likumdošanas analīze.
Par darba teorētisko bāzi izmantoti tēmai atbilstošie likumdošanas akti, speciālā literatūra, kā arī periodika.
Pētījuma periods: 2008. – 2010.gads.
Autore veica aptauju ar Rīgas Centrālcietuma ieslodzīto ar mērķi noskaidrot faktus, kuri nepieciešami precīzākai problēmu analīzei.
Autore visa pētījuma gaitā akcentē uzmanību tam, ka ieslodzījuma vietās katrai ieslodzītajai personai ir savas tiesības un pienākumi.
Studiju darbā pastiprināta uzmanība tiek pievērsta ieslodzīto personu tiesībām uz taisnīgu un atklātu tiesu, tiesībām uz darbu, izglītību, arodmācību, atbilstošiem sadzīves apstākļiem, medicīnisko aprūpi un citām programmām saskaņā ar tiesību aktiem.
Jau kopš seniem laikiem mūsu senči ir apzinājušies, ka par pāri nodarījumu vai netaisnību vainīgo ir jāsoda. Kamēr cilvēki nemācēja rakstīt un līdz ar to nepastāvēja rakstīti likumi, viņi vadījās pēc ieraduma tiesībām jeb normām, kuras noteica sodāmo rīcību listi un atbilstošus soda mērus. Vēlāk, attīstoties civilizācijai un radoties rakstībai, cilvēku kopdzīves normas un noteikumi tika kodificēti, bet sabiedrības akceptētais sods par pārkāpumu izteikts ar attiecīgu likuma pantu.1
Cietumi, kā brīvības atņemšanas iestādes sāka veidoties tikai no 19. gadsimta. Cietumu nosaukuma izcelsmi var izskaidrot ar šo iestāžu izvietojumu, respektīvi, „turēt cietoksnī”, „turēt apcietinājumā”.
1920. gadā Latvijā bija 16 cietumi un 3 aresta nami, pavisam kopā bija 1861 ieslodzītais.
1929. gadā Latvijā sākās saimnieciskā krīze uz aizvien vairāk cilvēku palika bez darba. Līdz ar to pieauga arī noziedzības līmenis un ieslodzīto skaits cietumos ar katru gadu palielinājās. Ieslodzīto kopskaits cietumos bija sasniedzis jau 4500, lai gan vietu skaits nepārsniedza 3000. Sevišķi pārpildīti bija Latgales cietumi. 1932.gadā Finansu ministrija pieprasīja Kuldīgas cietuma likvidāciju. Ieslodzītos pārveda uz Liepājas cietumu, bet Kuldīgas cietuma ēkas nodeva Satiksmes ministrijas rīcībā pasta vajadzībām. …
