Krievijas Impērija un Baltijas guberņas

PĀRVALDES ĪPATNĪBAS VIDZEMĒ UN LATGALĒ (1914.-1918.)
Pirmā pasaules kara gados Vidzeme un Latgalē (Vitebskas guberņas daļā) turpināja pastāvēt iepriekšējos gadu desmitos izveidojušās guberņu, apriņķu, pilsētu un pagastu pārvaldes iestādes, kā arī muižnieku pašpārvaldes iekārta. Bez tam Latgalē (Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķos), tāpat kā Vitebskas guberņā kopš 1911.gada pastāvēja zemstu pašvaldības: apriņķu un guberņu zemstu sapulces un to valdes.
Kara laika visu šo institūciju nozīme stipri mazinājās, jo Vidzemes un Latgales teritorija kļuva par Krievijas piefrontes zonu. Daudzas vietējo valsts varas un pārvaldes orgānu funkcijas pārņēma militāras iestādes un amatpersonas.
Kara gados Krievijas piefrontes zonā jūtami tika paplašināta militāro iestāžu un amatpersonu tiesības. Tas tika darīts uz civilo varas un pārvaldes institūciju kompetences sašaurināšanas rēķina, lai kara apstākļos ieviestu stingru un centralizētu pārvaldes kārtību. 1914.gadā tika izstrādāti un stājās spēka divi normatīvie akti, kas norobežoja civilo un militāro iestāžu savstarpējās attiecības un kompetenci: 1) nolikums par karaspēka lauku pārvaldi; 2) noteikumi par teritorijām, kurās izsludināts kara stāvoklis.
Pamatojoties uz cara ukazu 1914.gada 19.jūlijā karastāvoklis tika izsludināts vairākās guberņās, tai skaita Vidzemes un Vitebskas guberņās.
Rīga kļuva par piefrontes pilsētu, īstu kara nometni, kura iebraukt drīkstēja tikai ar īpašām militāro iestāžu atļaujām.
Augstākajam virspavēlniekam - sauszemes karaspēka un jūras spēku galvenajam komandierim, viņa karadarbības rajonos rīkojumiem un pavēlēm, bija tāds pats juridiskais spēks, kā cara izdotajiem likumiem. Tas nozīmēja ka šīs pavēles bez ierunām bija jāizpilda visām iestādēm, organizācijām, amatpersonām un pilsoņiem.
Plašas pilnvaras bija arī augstākajam virspavēlniekam pakļautajiem frontes armiju galvenajiem komandieriem un zemākstāvošajiem komandieriem.

…