Cilvēkam sasniedzot pilnbrieda vecumu (piecpadsmit līdz astoņpadsmit gadi), sākas otrās puses meklēšanas laiks, kas emocionālā piesātinājuma ziņā ir pats skaistākais mūžā. Tieši šis neatkārtojamais laika posms latviešu folklorā attiecībā pret citiem godiem ir pārstāvēts visbagātīgāk un dažādās izpausmēs: mūzikā, dzejā, prozā, gleznās, skulptūrās un citur.
Latviešu tautas ieražās šo laiku dēvē par precību laiku. Precībās ir trīs galvenie momenti: līgavas nolūkošana, bildināšana un derības. Tam seko vedības jeb kāzas, laulības.
Pierakstīto, savākto un vēl tagad tautā dzīvojošo dziesmu tekstu un melodiju materiāls paver ieskatu tautas dzīves senatnē un vēsturiskajā attīstībā.
Precību dziesmas galvenokārt ir jauniešu dziesmas, saistītas ar puišu un meiteņu savstarpējām attiecībām. To personāžs nav liels – precinieki un tautu meita ar viņas ģimeni.
Vissenākais sievas iegūšanas veids bija precības tuvu asinsradinieku starpā, kas savu atspoguļojumu atradis arī mūsu folklorā:
„Vai dieviņu, ko darīšu,
Grib brālītis mani ņemt!”
Visā Latvijā pierakstītas dziesmas par līgavas gūstīšanu un zagšanu. Pārsvarā tās ir meitu dziesmas par vairīšanos, bēgšanu kaņepēs, silā, purvu brienot, kā arī brāļu dziesmas par māsiņas aizvešanu.
Lūkošanās parasti notiek pavasarī un vasarā, kad aktīvajā priekšplānā izvirzās puisis, bet pasīvajā – meita, kura šajā posmā akcentē savu čaklumu, tikumu un citas labās īpašības. Augstākajā vērtē gan puišiem, gan meitām ir tikums, padoms, čaklums un darbīgums, tam seko piederība sabiedrības kārtai, bet ne vienmēr.
„Kur, priedīte, tavi zari
Celmi viena līdumāe?
Kur, māmiņa, tavas meitas,
Pati slauki istabiņu?”…
